Treniņu pamati
distances slēpošanā. Labi trenēti
slēpotāji slēpošanas laikā patērē 1 gr
ogļhidrātu katrā minūtē, bet slēpojuma
laikā saņemtās papilddevas atjauno
zaudēto ogļhidrātu daudzumu.
Lai mērenas intensitātes slēpošanas
laikā attālinātu noguruma iestāšanos,
nepieciešama šo ogļhidrātu
atjaunošana slodzes laikā. Dzerot
slodzes laikā ik pēc 15-20 min. 7%
ogļhidrātu šķīdumu (summā 1 litru) var
attālināt noguruma iestāšanās
momentu par 2%.
Lai gan ogļhidrātiem (salīdzinot ar
taukiem) ir zināmas priekšrocības
darbaspēju maksimālā līmeņa
sasniegšanā, tomēr pastāv dažas
pretrunīgas versijas, kuras ir saistītas ar
vienkāršo un komplicēto ogļhidrātu
papilddevām ilgstošu slēpojumu.
Komplicētie ogļhidrāti ir rīsos (200
kkal), makaronos (180 kkal), kartupeļos
(140 kkal).
Slēpošanā “ieslēdzot” tauku
metabolismu, vai tauku izmantošanu,
enerģijas producēšanā, ir iespējams
iegūt tā saucamo “otrās elpas” efektu.
Slēpošanas laikā tā parādās tad, kad
pilnīgi izsmeltas ogļhidrātu rezerves un
enerģijas producēšanā iesaistās tauki.
Tā rezultātā var turpināt slēpot
identiskā skābekļa maksimālā patēriņa
līmenī.
Muskuļu nogurums slēpošanas
mērenās slodzēs veidojas tikai tad, kad
ir izsmeltas ogļhidrātu rezerves
muskuļos un aknās. Tauku ieslēgšana
enerģētiskajos procesos nenotiek
tikmēr, kamēr slēpošanas intensitāte ir
lielāka par 50% no skābekļa maksimālā
patēriņa (V02 max). Lai saglabātu
slēpošanas intensitāti augstāku par 50%
no V02 max, slodzes laikā
nepieciešamas ogļhidrātu papilddevas.
Tauki var nodrošināt enerģijas
patēriņu vairāk par 50% kaloriju, kas
nepieciešamas mērenas intensitātes
slēpošanas uzturēšanai, kad intensitāte
ir mazāka par 50% no V02 max pat tad,
kad ir adekvāta ogļhidrātu
komponente. Palielinoties slēpošanas
intensitātei līdz 100% V02 max līmenim,
izmainās enerģētisko substanču
proporcionālā attiecība darbaspēju
nodrošināšanā, t.i., samazinās tauku
loma un palielinās ogļhidrātu loma.
Slēpošanas distances posmos, kur ir
nepieciešamas maksimālas slodzes
(kāpumu beigas, finišs), kad
enerģētiskais nodrošinājums notiek
anaerobā veidā, tauku metabolisms
pilnībā tiek aizstāts ar ogļhidrātu
metabolismu. Tomēr arī šajos
slēpošanas intensitātes diapazonos
zināma loma ir arī taukiem.
Kā jau iepriekš tika minēts,
olbaltumvielu galvenais uzdevums ir
nodrošināt muskuļu šūnu atjaunošanās
un pilnveidošanās procesus. Tās netiek
izmantotas slodzes enerģētiskajos
nodrošināšanas procesos, izņemot
absolūtā izsīkuma stadijā. Tikai izteiktas
izturības slodzēs, kā Tour de France
riteņbraukšanā vai Vasa de Lopet
maratona slēpojumā ir palielināts
olbaltumvielu patēriņa līmenis - 1,5 gr
uz katru ķermeņa masas kilogramu
dienā, salīdzinot ar normālo uztura
normu. Pētījumos noskaidrots, ka,
lietojot papilddevu veidā ogļhidrātus
kompleksi ar olbaltumvielām, uzlabojas
slēpošanas darbaspējas salīdzinājumā,
ja lieto tikai ogļhidrātus bez
olbaltumvielām. Lielas olbaltumvielu
devas samazina apetīti un līdz ar to arī
vispārējās darbaspējas, jo paralēli tam
samazināti ari ogļhidrātu devu apjomi,
vienlaicīgi samazinot glikogena
rezerves kā muskuļos tā arī aknās.
Slēpotājiem, esot labā fiziskā
kondīcijā, totālās enerģijas rezerves ir
nepieciešamas ogļhidrātu uzkrāšanās
vietās (muskuļos un aknās) un tauku
uzkrāšanās vietās (starpšūnu telpā un
saistaudos). Visi glikogena krājumi
slēpotāja organismā summā var
nodrošināt apmēram 1500 kkal, bet
tauki summā var dot apmēram 100 000
kkal. Ja slēpošanas ilgums ir garāks par
1 vai 2 stundām, tad ogļhidrātu
papilddevas ir nepieciešamas jau
slodzes sākumā.
Uzturam, kam slodzes laikā
jānodrošina ātru un augstu muskuļu
darbības enerģētisku atbalstu, jābūt
samērā šķidrā veidā vai tikai ogļhidrātu
šķīdums (7%) ar ļoti minimālu (vai vispār
bez) tauku saturu. Slēpotājiem, kuriem
parasti slodzes ir ilgstošas un zemas
intensitātes, zemākas par 50% V02
max, rekomendē ogļhidrātu un tauku
kompleksu, lai palēninātu kuņģa
iztukšošanās ātrumu un pagarinātu
absorbcijas (uzsūkšanās) procesa laiku
barības vadā. Ogļskābās gāzes
komponente neatstāj ietekmi uz kuņģa
iztukšošanās ātrumu.
Uzturs, gatavojoties sacensībām
Slēpošanā, gatavojoties sacensībām,
viena no ļoti svarīgām komponentēm
darbaspēju līmeņa maksimalizēšanā ir
enerģijas uzkrāšana pēc iespējas
lielākos apjomos. Viena no izturības
sporta veidu praksē pārbaudītajām
metodēm ir palielināt glikogēna
daudzumu slodzē iesaistītajos
muskuļos. Šo paņēmienu sporta uztura
zinātnē sauc par