Piedzīvojums
biedru vērīgums un apķērība, jo vieni no
pirmajiem sazīmējam trūkstošos
punktus.
Vēl drusku un esam jau uz slēpēm un,
spriežot pēc esošās slēpju špūres,
dzenamies pakaļ vienai no slēpotāju
komandām, kura startā ir bijusi ātrāka
par mums. Uz līča mūs sagaida
nepatīkams pretvējš. Silta dzēriena
malks, pāris kumosi šokolādes batoniņa
un slēpojiens var sākties.
Krasta joslā sniegs nav pārāk dziļš,
kas atvieglo gājienu gan mums, gan
kājnieku komandām. Drusku bažas dara
orientēšanās, jo uz krasta līnijas tumsā
jāsazīmē īstā vieta, kur doties dziļāk
krastā meklēt kontrolpunktu.
Pasākumu interesantāku dara arī tas, ka
kartes nav pirmā svaiguma.
Pietuvojamies vietai, kur jāsāk domāt
par došanos iekšā krasta krūmos pēc
KP. Diemžēl nostrādā bara instinkts un
sekoju iemītām pēdām, un ar to sākās
mūsu maldīšanās. Domas dalās par
138
ar slēpēm pa dzīvi
mūsu atrašanās vietu kartē. Pilns ar
visādiem grāvjiem, kas tikai prātu jauc.
Šaudamies turp un atpakaļ pa ceļu, bet
nekā… Sarodas arvien vairāk apmulsušu
komandu. Tiek iemītas arvien jaunas
ziloņtakas, bet trakākais ir tas, ka tās
visas ved tikai dziļākos neceļos. Reāli
norokam laiku un, neatraduši punktu,
dodamies tālāk. Pēc brītiņa saprotu, ka
esam meklējuši stipri par ātru, bet nu
esam pašāvuši garām un griezties
atpakaļ vairs negribas.
Aiz muguras 19 km un esam
pievarējuši trešo daļu kartē redzamā
ceļa, kā arī pirmais speciālais uzdevums
sasniegts. Jāpārvar upe, uzsienot
pārceltuvi no līdzpaņemtās virves. Lieti
noder Baibas padomi virvju lietās.
Pa tiesnešu virvi dodos pāri, kā
pirmais ar domu nostiprināt mūsu virvi.
Pa lielam sanāk tāda mudīšanās ar to
siešanu, tad virvi nevaram pārsviest, tad
gals p