Piedzīvojums
dzērienu “Pipariņš”. Paldies šai
netālu no nākošā meklējamā KP. Tas
komandai, jo turpmākais ceļš tika veikts
rada papildus cīņas sparu. Drusku
ar ātrumu, kas radīja izbrīnu pat mums
pamaldāmies, meklējot KP, un
pašiem. Un kā apgalvo Baiba, tad viņa
minētajām komandām izdodas
par godu šai komandai sacerējusi pat
atrauties, taču nepaiet ilgs laiks, līdz visi
odu, kas skanējuma un lirikas ziņā
kopā dzenam slēpju špūri. Drusku
atgādināja dziesmiņu “Ak, eglīte”.
paslēpojam vienā solī līdz saprotam, ka
Bet atpakaļ pie actiona… Kompaktā
varam ātrāk un Koksineliešu meitenes
un raitā slēpojumā vienu pēc otras
rāda, ka slēpot spara mums netrūkst, un
sākām apdzīt ejošās komandas.
mūsu tīms raitā solī dodas garām
Sākumā tās nesteidzīgās un nedaudz
pārējām komandām pretī baltajai tālei.
vēlāk jau tādas, kuru solis
Esam klāt pie pēdējā KP, kurš
mērķtiecīgāks. Ja es būtu starp ejošo
noslēpts dziļāk piekrastes mežā. Te
komandu dalībniekiem, tad noteikti
mums jāizšķiras – doties meklēt KP un
skatītos uz mums ar baltu skaudību, jo
neiekļauties kontrollaikā, vai doties
mūsu pārvietošanās ātrums turas tā ap
maksimālā ātrumā uz finišu, ņemot tikai
7 – 8 km/h. Otrajā SU uzzinām, ka pirmā
punktus, kuri ir pa ceļam. Izšķiramies
slēpotāju komanda šeit bijusi 3 stundas
doties tālāk. Atlikuši vēl kādi 18 km līdz
pirms mums, savukārt otra turpina ceļu
finišam, kā arī jāapiet Salacas ieteka pa
nepilnā sastāvā. Šajā uzdevumā izdodas
pilsētas tiltu, kas prasa savu
pagozēties foto objektīvu gaismā, jo
papildkilometru.
par prieku sev un citiem pārvaram virvju
Pie Salacas mola uztaisām 5 minūšu
trasi ar slēpēm kājās, kas no malas
ēšanas pauzi, jo enerģijas rezerves
noteikti izskatījās visnotaļ amizanti.
strauji rūk. Pie mums piestāj viens
Tālāko ceļu jau spārno sajūta, ka
solīda vecuma vīrs, ar kuru Ilmārs aizsāk
varam cerēt uz kādu godalgu. Liels ir
sarunu par ledu ostas kanālā,
mūsu pārsteigums, kad satiekam abas
kokmateriālu eksportu un citām
pārējās slēpotāju komandas sēžot mežā
pasaulīgām lietām. Mūsu neikdienišķais
paskats piesaista salacgrīviešu
uzmanību, kad ar slēpēm pār plecu
dodamies cauri pilsētai.
Par laimi Kuivižu osta ir aizsalusi, kas
ļauj mums aiztaupīt liekus kilometrus,
tādēļ strauji tuvojamies KP 5, kurš
slēpts putnu novērošanas tornī. Ceļā uz
to novērtēju slēpju priekšrocības, jo tās
palīdz šķērsot niedru audzi sausām
kājām, kas nav izdevies kājnieku
komandām. Laikam nogurums liek
manīt, jo uzskrienu augšā tornī meklēt
KP, tā vietā, lai ievērotu to piestiprinātu
pie koka konstrukcijām. Ar slēpju
zābakiem kājās jūtos ne visai
pārliecinošs kāpējs, taču pie KP tieku
lieki nekavējoties. Nu vairs atlicis tikai
pēdējais kontrolpunkts un speciālais
uzdevums, kam atvēlētas tikai 30
minūtes no kontrollaika. Pēdējie
kilometri liekās ļoti gari. Vien uzmanību
nedaudz novērš pūķotāji, no kuriem
viens ar dēli zem kājām līgani slidinās
pa balto klajumu. Ātruma ziņā mums ir,
uz ko tiekties… Sasniedzam pēdējo KP.
Gan KP gan SU abi sasniedzami kāpjot
paaugstu kokā. Izšķiros kāpt bez
drošināšanas un paļauties uz saviem
kāpšanas skiliem, jo sistēmas vilkšanai
nav laika – līdz kontrollaika beigām 9
minūtes. Drusku pārgalvīgs izgājiens,
bet šie ir tie brīži, kas ikdienu atšķir no
neikdienišķā. Maksimāli jākoncentrējas
uz katru kustību, it sevišķi uzmanīgi
jāliek kājas, jo šeit slēpju zābaki ir galīgi
nevietā. Pa priedes zariem diezgan
veikli tieku līdz punktiem un nu vairs
tikai finiša spurts.
Sakopojam neesošās enerģijas
rezerves un lidojam uz finišu. Anniņa vēl
pamanās noslēgt distanci ar skaistu
kritienu uz ledainā ceļa, jo slēpes
novaldīt nav viegli, taču par spīti visam
finišējam kontrollaikā - 16:00. Tātad
distancē esam pavadījuši tieši 18
stundas. Yes! Pašiem grūti aprakstāms
prieks par paveikto.
ar slēpēm pa dzīvi
139