pussargs. Tāpat arī izlasē- Gilis sākumā mani redzēja kā centra pussargu, un šajā pozīcijā arī spēlēju. Par malējo aizsargu kļuvu tikai laika gaitā, tā stabili tur sāku spēlēt vien tad, kad par atnāca treneris Revazs Dzodzuašvili.
- Kur Jums pašam vislabāk patika spēlēt?- Grūti pateikt. Visur patika.
- Jūs tomēr bijāt diezgan uzbrūkošs malējais aizsargs, taču izlasē 70 spēlēs esat guvis tikai divus vārtus. Kāpēc tā?- Jā, tā kaut kā sanāca. Uzbrukumiem pieslēdzos labprāt un bieži. Varēju, protams, iesist vairāk, bet kaut kā nesanāca. Arī spēļu varēja būt vairāk, jo daudz izlaidu traumu dēļ, piemēram, visu 1998. gada sezonu. Vismaz divdesmit spēļu izlasē man vēl varēja būt.
- Vārtus guvāt pret Poliju un Lietuvu Baltijas kausā. Atceraties tos?- Jā, abus ļoti labi atceros. Ar Poliju spēlējām Kiprā, biju pussarga pozīcijā, Igors Trockis iedeva diagonālu piespēli, un es ar vienu pieskārienu apstrādāju bumbu, bet ar otru uzsitu, neatstājot vārtsargam nekādas cerības. Pēc tam Marians Pahars panāca 2 pret 0, bet otrajā puslaikā ielaidām trīs vārtus un zaudējām ar 2 pret 3. Savukārt pret Lietuvu iesitu pēc stūra sitiena izspēles.
- Daudzi Jūs uzskata par visu laiku labāko Latvijas malējo aizsargu. Vai piekrītam šādam vērtējumam?( smaida)- Ne man par to spriest, protams. Bet es centos un darīju, ko varēju. Lai gan aizsardzībā toreiz bijām ļoti labi saspēlējušies, vienalga bija kļūdas, un man kā malējam aizsargam bieži nācās