Jekaterina Šabaļina
“Katru reizi, dzirdot, ka dzīvniekiem nav dvēseles, es
ļoti apvainojos. Esmu pārliecināta: ja ir raksturs, tad ir
arī personība, intelekts un dvēsele. Mans pirmais kaķis
bija Īstais Mačo – mājās viņš rādījās tikai paēst, mazliet
pagulēt un ar lepnumu parādīt jaunās rētas. Vēl tagad
es katru rudu kaķēnu rajonā uzskatu par “mazbērniņu”.
Mans tagadējais kaķis Toša ir pilnīgi citāds – visā
mūžā (11 gadi) viņš NEKAD nav bijis uz ielas, pat nezina, kā izskatās dzīvokļa durvis no ārpuses. Atšķirībā no
sava priekšteča, kas visas savas dzīves laikā nepateica
neko lieku, bet tikai deva īsas un skaidras pavēles: atver
durvis, pabaro, gribu ārā un tamlīdzīgi, Toša mīl parunāties – par dzīvi, tās jēgu un skaistumu, kas glābs pasauli,
un daudz ko citu. Sākumā es ļoti uztraucos, domāju, ka
nabaga kaķim kaut kas vajadzīgs, pietrūkst vai sāp. Runas tematu sapratu tikai pēc pirmā atvaļinājuma, kad
Toša veselu nedēļu palika mājās viens – patstāvīgs un ar
lieliem barības un ūdens krājumiem. Tāda situācija viņam pavisam nepatika. ABSOLŪTI NEPIEŅEMAMA UZVEDĪBA. Tā viņš arī paskaidroja savā stundu garajā runā
uzreiz pēc mūsu atgriešanās mājās… un pavisam skarbi.
Es neesmu mana kaķa mīļākā sarunu partnere, par savu
labāko draugu Toša uzskata manu tēvu , viņi apspriež
visu – ziņas, cenas, inflāciju, apkuri, Rīgas mēru, garneles, ārstu kvalifikāciju, remontu, filmas un grāmatas…
Eu! Es arī varu par grāmatām – esmu bibliotekāre!!!”
Ilona Vēliņa-Švilpe
“Mēs dzīvojam pie divām kaķenēm – Mīces un Pipas, kuras visžēlīgi ļauj mums par viņām rūpēties. Katra
no kaķenēm ir izbaudījusi savu tiesu sūrā likteņa – mēs
viņas paņēmām no ielas. Melnbaltā Mīce ir izsmalcināta, bezbailīga un gudra princese, kam lielākais prieks ir
uzņemt ciemiņus. Savukārt Pipa – ļoti mīļa “sodība” un
nedarbniece ar spēcīgu “miau”, viņas pēdējais atklājums ir kartupeļu un biešu ripināšana pa grīdu!”
28
Latvijas Universitātes Bibliotēkas
jaunumi