atstaro Kijevas Pečeru klostera Marijas Debesbraukšanas katedrāle( Києво-Печерська лавра Успенський собор), Lielais zvanu tornis un vairāku citu baznīcu torņi klostera kompleksā. Apmeklējām arī Ukrainas Nacionālo vēsturisko bibliotēku( Національна історична бібліотека України), kas atrodas kompleksa teritorijā, tikāmies ar tās darbiniekiem, vēsturiskā krājuma glabātājiem. Kolēģi iepazīstināja ar bibliotēkas krājuma dārgumiem, sākot no 15. gadsimta. Patīkamu pārsteigumu raisīja grāmatas krievu valodā, kas veltītas latviešiem. Īpaši aizkustinoši bija ieraudzīt šķirkli vienā no uzziņu krājumiem, kur skaidrots vārds курляндцы, kas sasaucās ar referāta tēmu par Kurzemes guberņu un tās iedzīvotājiem, un kolēģi to bija ņēmuši vērā. Arī T. Ševčenko atdzejotās rindas latviešu valodā atsauca atmiņā kādreiz tik bieži citēto ukraiņu tautas dižgaru: Kad es miršu, rociet mani Stepē paugurainā, Kur man Ukraina vismīļā Veras plašā ainā …
Bibliotēkas krājumā ir ap 750 000 iespieddarbu, vairākas nozīmīgas kultūrvēsturiskas kolekcijas, arī vienīgie eksemplāri. Par pētnieciskā darba praksi un pozitīvu paraugu liecina bibliotēkas sastādītie kolekciju katalogi, piemēram,“ Miniatūrgrāmatas” un citi izdevumi. Pamazām iespieddarbi tiek ievadīti elektroniskajā katalogā, daļa no tiem tiek digitalizēta. Saņēmām arī šīs bibliotēkas lasītāja karti, kura dod iespēju izmantot attālināto pieeju bibliotēkas informācijas resursiem( diemžēl saskarne ir tikai ukraiņu valodā).
07.10. Piektā diena. Mājupceļš.
Aizvadītas četras spraigas, intensīvas konferences darba dienas. Iespaidu daudz. Pieredzes apmaiņa nepieciešama un lietderīga abpusēji, arī kolēģu atbalsts. Ieguvums bija arī iespēja patrenēties valodu prasmes nostiprināšanā. Katrai no mums ir savs viedoklis par to, cik veiksmīgi izdevās informēt ukraiņu kolēģus par sava darba specifiku un pētījuma saturu, taču nenoliedzami ikviena varēja pārliecināties par viesmīlību, atvērtību un sirsnību, par rūpēm, lai mēs noteiktā laikā nokļūtu vajadzīgajā vietā, mērojot attālumu no vienas bibliotēkas līdz otrai. Patīkami pārsteigumi bija ik brīdi, arī pēdējā dienā, kad saņēmām mūsu uzticamās pavadones Tatjanas Bereznajas pašdarinātās lelles. Ikviena lelle bija domāta konkrētam cilvēkam, tām bija savs vēstījums, un tās bija veidotas ar gaišām domām un vēlējumiem.
Vēl ilgi atmiņā paliks spoža, kustīga automašīnu gaismas lente brīdī, kad tumsa piezogas un ceļš no kalna lejā ved atkal kalnā( krievu val.: дорога на холмах), tā nepārstāj mirgot ne brīdi. Lai šī gaismas lente ir kā simbols ilgstošām, radošām un stiprām draudzības saitēm!
Kijevas Pečeru klostera Marijas Debesbraukšanas katedrāle. Foto: Daina Gavare
14 Latvijas Universitātes Bibliotēkas jaunumi