Kristapa Morberga dzīves gājums
Kristapam Morbergam (1844–1928) pieder pamācošs dzīvesstāsts par to, kā nabadzīgs puisis pastalās no Zemgales ierodas Rīgā pirmās tautiskās atmodas laikā un divdesmit gados no dēļu nesēja kļūst par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Latvijā, tiekot uz zaļa zara, no kura to nespēj nogrūst nedz 19. gadsimta 80-to gadu nekustamo īpašumu krīze, nedz 1905. gada nemieri vai vairākas okupācijas varas I Pasaules karā.
Kristaps Morbergs bija latviešu arhitekts un dižmecenāts. Būdams lauksaimnieka dēls Lielstrikaišu mājās, pēc pagastskolas apmeklēšanas sāka strādāt pie tēva par laukstrādnieku. Darbs viņam nešķita smags, taču iekšējā dziņa lika dzīties pēc kaut kā vairāk. Tā nu 1864. gadā K. Morbergs pameta tēva mājas, lai dotos uz Rīgu.
Nonācis Rīgā, viņš nemeklēja vieglākos ceļus un neiekāroja nepelnītas mantas, viņš vēlējās strādāt un godīgi nopelnīt. Savu laimi kalt viņš sāka kā strādnieks – materiālu pienesējs jaunbūvēs. Pēc kāda laika viņu pieņēma darbā arhitekts J. Baumanis. Redzot Baumaņa darbu, K. Morbergā dzima atziņa, ka zināšanām ir vara. Arhitekta dotības K. Morbergam bija no dabas. Pašmācības ceļā tās pilnveidojot, čakli strādājot un taupīgi dzīvojot, Morbergs aizbrauca uz Berlīni, kur Būvmākslas akadēmijā (Baukunst-Academie) ieguva arhitekta grādu. Atgriežoties Rīgā, K. Morbergs aizsāka skaisto namu un vasarnīcas būvniecības laikmetu. Uz viņa ēkām visi raudzījušies ar lielu uzticību, taču netrūka skaudīgu cilvēku, kuri kaitēja viņam. Pārvarot šķēršļus, arī nekustamo īpašumu krīzi, viņš parādīja, ka ir meistarīgs un prātīgs savu namu apsaimniekotājs, kurš godīgi izturējās pret īrniekiem un kalpotājiem.