Latvijas Futbols Septembris/Oktobris 2015 | Page 48

angīnu. Tas bija liels sitiens
pa imūno sistēmu, viņiem
bija 40 grādu temperatūra un
abus hospitalizēja. Tāpēc – jā,
tā ir taisnība, šo abu aizsargu dalība čempionātā bija
zem lielas jautājuma zīmes.
Savukārt, runājot par Aleksandru Koliņko – viņa dalība
visnopietnāk bija apdraudēta
trešajā spēlē pret Nīderlandi.
Otrajā mačā pret Vāciju viņš
saņēma stipru sitienu ribas
rajonā, tā bija iesprāgusi, un
mēs taisījām blokādi. Tikai pēc pēdējās pirmsspēles
iesildīšanās viņš pateica, ka
varēs spēlēt un devās laukumā ar ieplaisājušu ribu.
Mača laikā jau tādas lietas
aizmirstas, izstrādājas endorfīni un sāpes nejūt. Ļoti
bieži ir tā, ka pēc spēles, kurā
sasniegts pozitīvs rezultāts,
visi spēlētāji saka, ka jūtas
labi un nekas viņiem nekaiš.
Bet otrā rītā knapi staigā. Tas
ir tādēļ, ka augsts endorfīnu
līmenis samazina sāpju
sajūtu, bet nakts laikā tas
nokrītas un parādās lielas
sāpes.
- Vai finālturnīra laikā bija
vēl kādi mūsu spēlētāju
traumu gadījumi?
- Nē, nopietnu traumu,
par laimi, nebija. Protams,
strādājām daudz, bet tas bija
rutīnas darbs.

ta stāvoklis tika monitorēts,
tika veikti trīs dažādi izmeklējumi un visi uzrādīja vienu un to pašu rezultātu. Līdz
ar to tika pierādīts, ka tas
ir dabīgs process. Astafjevs
organisma ziņā vispār bija
Eiropas līmeņa tīradnis. Visu
karjeru nospēlēja tikpat kā
bez traumām, ar ļoti spēcīgu
organismu un lielām darba
spējām un lielu atbildības
sajūtu.
- Caur jūsu ɽ