Latvijas Futbols Septembris/Oktobris 2015 | Page 36

- Kādi ir jūsu iespaidi
no darba Azerbaidžānā?
- Ja godīgi, ir daži
specifiski momenti.
Piemēram, laukumi:
saprotu, ka šogad Baku ir
vairāk komandu, bet ne
visiem pietiek (augustu
„Qabala“ nācās pavadīt
valsts galvaspilsētā, jo
pašā Gabalā tajā laikā
notika liels čempionāts
šaušanā, kurā piedalījās
ap 5000 dalībnieku – aut.
piez.). Pēc vērienīgām
Eiropas spēlēm (Grigorčuks, kā arī vietējie
iedzīvotāji, ar kuriem
sanāca aprunāties, saka
Olimpiāde – aut. piez.)
izskatās, ka ar sporta
objektu celtniecību šeit
nebūs problēmu. Visi ir
ieinteresēti sporta un
futbola attīstībā.
- Šodien daudz runāsim
par Latvijas futbolu, bet
ko Azerbaidžānā domā
un zina par mūsu futbolu?
- Es pats vienmēr cenšos
sekot līdzi Latvijas
izlases gaitām. Protams,
spēles nesanāk redzēt,
bet apskatu momentus
un komandas sastāvu.
Es atbraucu uz Azerbaidžānu jau tajā brīdī,
kad no latviešiem šeit
gandrīz neviens nebija
palicis. „Qabala“ laikam
neviens nebija spēlējis.
Mums sanāca uzspēlēt
oktobris 2015 | www.lff.lv

pret Oskaru Kļavu, kā arī
redzēju Pašu Doroševu,
kurš tagad laikam strādā
par treneri (intervijas
dienā tika paziņots par
Pāvela Doroševa pāreju uz FK „Liepāja“ – aut.
piez.). Manuprāt, visi
latvieši, kuri šeit spēlēja,
ir laba līmeņa spēlētāji
un ir atstājuši labas atmiņas par sevi.
- Kā jūs nokļuvāt
Latvijā?
- Uz Latviju mani
uzaicināja Viktors Nesterenko. Zīmīgi bija tas,
ka viņš mani aicināja ne

“„...bija gadi, kad
nevarējām kaut
kur aizbraukt uz
treniņnometni, un
vajadzēja trenēties
zālēs vai domāt vēl
kaut ko.”
tikai kā futbolistu, bet
arī kā savu asistentu.
Sanāca tā, ka pēc gada
vai pusotra es jau sāku
trenēt. Es agrāk to biju
gribējis, un tāda iespēja
arī veiksmīgi parādījās.
- Kāds bija Latvijas futbols gadsimtu mijā?
- Es varu pateikt to, ka

visu periodu, kad es biju
Latvijā, futbols attīstījās. Visstraujākā attīstība sakrita ar brīdi, kad
Eiropā iestājās finanšu
krīze. Tobrīd, manuprāt,
progress futbolā apstājās. Varu teikt, ka visās
komandās bija pareizi
izveidota struktūra. Liela
uzmanība tika veltīta arī
bērnu futbola attīstībai.
Tas, kas tika izveidots
Ventspilī, ko mūsdienās nu jau var saukt
par akadēmiju, bija liels
panākums. Toreiz tur
bija vistalantīgākie puiši,
bet tagad viņi jau spēlē
Latvijas čempionātā,
kā arī daži ir pārgājuši
uz solīdiem klubiem
ārzemēs.
- Kā raksturosiet savas
trenera karjeras posmu
Daugavpilī?
- Atceroties Daugavpili, vienmēr ir jāsaprot
tas milzīgais un, es
teikšu, pat trakais darba apjoms, kurš toreiz
tika veikts. Jo bija gadi,
kad mēs pat nevarējām
kaut kur aizbraukt uz
treniņnometni, un vajadzēja trenēties zālēs
vai domāt vēl kaut ko.
Tu saproti, ka tā pieredze
un process, no vienas
puses, bija ļoti sarežģīts,
bet, no otras, ļoti palīdzēja puišiem un arī man
attīstīties. Esmu pateicī-

gs Dievam par to laiku,
kuru pavadīju Latvijā, jo
tas palīdzēja man izaugt
kā labam speciālistam.
Esmu priecīgs, ka viss
notika tā, kā tas notika.

- Kurus spēlētājus atceraties no laikiem
Daugavpilī?
- Es atceros visus futbolistus, ar kuriem
esmu strādājis tur. Jo
mēs kopā ar lielu grupu

spēlētāju, ja tā var teikt,
augām un progresējām.
Šo laiku es atceros ar
tādu pozitīvisma devu un
vienmēr vēlējos pateikt
paldies visiem spēlētājiem. Jo citur tie apstākļi,
oktobris 2015 | www.lff.lv