Latvijas Futbols Septembris/Oktobris 2015 | Page 28

sūtīt. Nebija grūti. Vienīgais, ka dokumentu skaits bija ļoti liels, taču man ir prieks,
ka viss ir nokārtojies. Veselību pārbaudīja
uz vietas. Atestāts bija jātulko angļu valodā
un bija jāsūta vēl uz citu iestādi, lai pārveido atzīmes uz vietējo sistēmu. Tas iznāca
dārgi, bija jāmaksā pašiem, bet to vajadzēja izdarīt.
- Pastāsti par savu šā brīža ikdienu,
cik daudz laika atvēlēts studijām un
treniņiem?
- Trešdien astoņos no rīta mums bija
treniņš. Mums nav visiem viens laiks,
katrai ir savs stundu saraksts. Piemēram,
trešdien man ir tikai viena nodarbība
sešos [vakarā]. Otrdien un ceturtdien man
ir trīs nodarbības, viena no rīta, pārējās
vakarā. Treniņš ir no vieniem līdz trijiem.
Pirmdien mums nav treniņa, jo brīvdienās
mums ir divas spēles. Studijas ir tikai četras dienas nedēļā.

- Ar ko treniņi atšķiras no Latvijā
pieredzētā?
- Grūti teikt, jo es vairāk nodarbojos ar
vārtsargiem. Nav lielu atšķirību, ir līdzīgi
uzdevumi. Strādājam uz tehniku, daudz uz
fizisko sagatavotību. Var teikt, ka līdzīgi.
Par spēlētājiem mazāk varu teikt, jo esmu
aizņemta ar savu darbu. Latvijas izlasē
deva līdzīgus uzdevumus. Galvenā atšķirība ir attieksmē. Prasa, lai strādājam uz
120%. Meitenes tiešām strādā. Pēc treniņa
ir grūti paiet. Ir laba attieksme pret visu.
Ja kāda meitene nestrādā, tad kā sodu liek
fiziskus vingrinājumus. Arī tad, ja nokavē
treniņu, ir fiziskais. Treniņš mums notiek
divas stundas.

- Visās līdzšinējās universitātes komandas spēlēs izgāji sākumsastāvā
un nospēlēji pilnas spēles. Kā tev kā
pirmgadniecei izdevās izkonkurēt visas
pārējās vārtsardzes?
- (Smejas.) Ja godīgi, nezinu. Man ir liels
oktobris 2015 | www.lff.lv

prieks, ka treneris man tic. Viņš man teica,
ka viņam patika mans spēles stils, ka nebaidos spēlēt. Varbūt tāpēc treneris mani
gribēja redzēt komandā. Ielikšana sākumsastāvā man bija pārsteigums, tas bija
negaidīti. Man teica, ka jaunajiem reti dod
spēlēt, tāpēc biju gatava sēdēt uz soliņa.
Kad treneris paziņoja, ka spēlēšu, man bija
liels prieks.
- Kā vērtē spēļu līmeni?
- Ir labs līmenis. Kopumā grūti salīdzināt.
Mūsu komanda spēlē labi. Taču, kad spēlējam pret ļoti labām komandām, mums
uzreiz kaut kas nesanāk. Visas meitenes ir
apmēram vienā līmenī. Arī tās, kas uznāk
uz laukuma, nav sliktākas par tām, kas ir
pamatsastāvā, tāpēc tas ir labi.

“Es visu laiku gribēju būt
vārtos, bet treneris mani
lika uzbrukumā, jo man
bija stiprs sitiens.”

- Sākāt ar trīs uzvarām, tad piedzīvojāt
arī pirmo zaudējumu. Treneri spēlēs
pievērš uzmanību spēles saturam vai
rezultātam?
- Protams, mums ir svarīgs rezultāts.
Mums ir jāuzvar, jo no tā ir atkarīgs, kas
būs tālāk. Treneris dod mums taktiskos
uzdevumus, un katrai komandai mēs sagatavojamies atšķirīgi. Esam gatavi katram
pretiniekam.
- Pastāsti par saviem pirmajiem soļiem
futbolā. Kā un kur sāki nodarboties ar
to?
- Aptuveni trešajā klasē sāku spēlēt ar
puišiem. Pēc tam ceturtās klases sākumā
treneris iegāja klasē un teica - kas no
meitenēm grib nodarboties ar futbolu, lai

Ķengaragā. Kā spēji apvienot abas lietas?
- Pirms Liepājas es spēlēju „FK Olaine/
Cerība 46.vsk.” pie Tatjanas Šaļimovas.
Tā sanāca, ka mums palika ļoti maz labu
spēlētāju. Gribēju spēlēt kādā labākā
klubā, tāpēc pārgāju uz Liepāju. Pēc
mācībām nācās braukt uz Liepāju, kur
varēju arī dzīvot, trenēties. Bija laba vieta. Vasarā pēc eksāmeniem plānoju palikt
aptuveni mēnesi Liepājā, bet tad sākās
dokumentu iesniegšana universitātē. Man
tiešām patika šis klubs. Braucu uz spēlēm,
- Kā nonāci atpakaļ vārtsarga vietā?
- Es visu laiku gribēju būt vārtos, bet trene- kādām četrām dienām, uz Liepāju, paliku
ris mani lika uzbrukumā, jo man bija stiprs pa nakti, pēc spēlēm braucu atpakaļ uz
sitiens. Taču vienā nometnē es nolēmu sevi Rīgu.
parādīt vārtos. Treneri novērtēja un teica,
ka būtu labi mani pamēģināt vārtos. Tā es - Teici, ka skolas komandā palika arvien
mazāk meiteņu. Kāda bija tava mopārnācu no uzbrukuma uz vārtiem.
tivācija turpināt spēlēt futbolu?
- Man patika spēlēt futbolu. Man bija sap- Iepriekš spēlēji „Liepāja/LSSS” komandā, bet dzīvoji un gāji skolā Rīgā,
nis spēlēt ārzemēs, bet tas bija tik tālu, ka
nāk uz sporta zāli. Ar draudzeni nolēmām
pamēģināt. Man tas ļoti patika. Es uzreiz
gribēju būt vārtos, bet es divus gadus
spēlēju uzbrukumā. Mums bija tāda komanda, ka visas meitenes bija no mūsu
skolas. Arī treneris bija no mūsu skolas.
Pēc tam 6.-7. klasē mums jau bija maz cilvēku, palika tikai sešas, septiņas meitenes.
Spēlējām ar citām komandām. Tā man
sāka mainīties klubi. Man ir prieks, ka atgriezos atpakaļ vārtos.

oktobris 2015 | www.lff.lv