Latvijas Futbols Septembris/Oktobris 2015 | Page 12

laiku, kad es ļoti sāku interesēties par mūziku. Tajā laikā man tāds iknedēļas almanahs bija Lielbritānijas Top 40 un kas ir tie gabali, kas tur ir. Un joprojām ir tā, ka, paskatoties uz to topu, var pateikt, kas katrs ir par gabalu un kāpēc viņš tur ir. Un tā bija tā galvenā interese to pētīt un klausīties kaut kādas pārraides, lai saprastu, kāpēc tur ir šitās dziesmas un kāpēc tās. Un uz 1996. gada Eiropas čempionātu Anglijā, man šķiet, ir sarakstīti 90 procenti no populārākajiem futbola gabaliem. Gan paši angļi, Lightning Seeds, izlaida „Three lions”, neoficiālo himnu bija ierakstījuši Simply Red, nu tur bija vēl un vēl, un vēl, sākot no U, Ā Kantonā, un kas tik tur vēl nebija (smejas). Tad vēl pienāca klāt klubiem visādas sarakstītās dziesmas, tas bija nenormāls gads. Bija baigais daudzums ar to futbola mūziku, un tas arī pievilka un lika paskatīties, kas tad tur un kā notiek. Ja nemaldos, Anglija aizspēlējās pat līdz finālam. - Man šķiet, pusfinālam. - Pareizi. Katrā gadījumā ar to mūziku un domām par Angliju tas angļu futbols sāka vairāk interesēt un vēl vēlāk jau Rūnijs bija pie vainas. Tad jau tā interese aizgāja līdz tādai kā tagad. “Kad Manchester United spēlē Old Traford stadionā, viņi vienmēr publicē savu pleilisti, to var paskatīties tviterī. Man šķiet, tur ir pilnīgi precīzi definēta futbola mūzika.“ oktobris 2015 | www.lff.lv - Kāda mūzika, tavuprāt, vislabāk piestāv futbolam? - Kad Manchester United spēlē Old Traford stadionā, viņi vienmēr publicē savu pleilisti, to var paskatīties tviterī. Man šķiet, tur ir pilnīgi precīzi definēta futbola mūzika. Un futbola mūzika, lielos vilcienos, es gan neko nezinu par spāņu un itāļu futbola mūziku, bet, manuprāt, tā ir angļu rokmūzika. Par šo man ir ļoti interesants novērojums. Kad parādījās Arctic Monkeys, bija ļoti grūti no šejienes saprast to ārkārtīgo popularitāti, kas momentā viņiem bija. Sākumā man šķita, ka angļi ir stulbi un viss, bet tad es viņus ļoti agri redzēju koncertā un noķēru pavisam citu fīlingu, kāpēc man tas sāka vairāk interesēt. Tad uz viņu otrā albuma iznākšanu es nopirku biļetes uz diviem koncertiem divas dienas pēc kārtas un sapratu kaut ko pilnīgi jaunu. Visi tie piecdesmit tūkstoši, kas tajā vakarā bija atnākuši uz koncertu, viņi dziedāja līdzi nevis dziesmām, bet ģitāras rifiem [demonstrē dziedot, – aut. piez.]. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns, un tas uzreiz sasaucās ar to, kā The White Stripes – Seven Nation Army kļuva par vienu no svarīgākajām sporta himnām. Ne jau dēļ teksta, ko Džeks Vaits dziedāja, ne jau dēļ tā rokenrola nerva, bet tikai dēļ tās basa līnijas [atkal demonstrē dziedot, – aut. piez.]. Es atceros, ka tas bija mūsu Eiropas čempionāts Portugālē, kad pēkšņi visur fani dziedāja to The White Stripes līniju. Un, ja līdz tam man īsti nebija skaidrs, tad pēc tā čempionāta bija skaidrs, ka tas ir gabals, ar ko Džeks Vaits asociēsies uz visiem laikiem. - Turpinot par dziesmām, trīs ātrie jautājumi. Pirmais, kas ir pirmā dziesma, kas nāk prātā un kas asociējas ar uzvaru? - [Sāk dziedāt un meklē youtube.com, – aut. piez.] Kas tas bija? To dzied visur, atradu, Fat Les – Vindaloo. Te patiesībā bija baigā kompānija, kas to gabalu taisīja, viņiem bija baigais tusiņš. Tas nāca jau uz 98. gadu. Viņi bija ieskrējušies tajā 96. un tad turpināja. - Ko tu liktu pretim neizšķirtam? - Journey - “Dont Stop Believing”. - Un ko zaudējumam? - Par zaudējumu man ir stāsts. Tad, kad es daudz mācījos par radio un daudz klausījos angļu radio, mani ļoti interesēja, kā radio reaģē uz lieliem notikumiem un kā tos atspoguļo. Un tad vienā reizē, kad Anglija izkrita ārā no čempionāta, nepateikšu gan kura, pusminūti pēc tā es aizskrēju uzslēgt staciju Virgin Radio, un tur džeks, kas bija ēterā, pat neko nekomentēja, vien pateica, ka tā nu tas ir un tur neko nevar darīt, un uzlika Green Day – Time of you life. Un kopš tā laika, kad dzirdu šo dziesmu, man tas asociējas ar to notikumu, un tas tik labi iet kopā. Bet es vēl liktu arī R.E.M. Everybody Hurts. - Vairāk dziesmas var salikt pleilistē pirms spēlēm. Futbolisti gatavojoties un noskaņojoties bieži klausās mūziku. Ko tu liktu, gatavojoties spēlei? - Es domāju, ka kaut ko mierīgu. Ir naktis, kad mani visvairāk aizrauj nevis mūzika, bet kaut kas šāds [atskaņo jūras šalkoņu. – aut. piez.]. - Daži klausās savu mūziku, bet nereti ir arī tā, ka no komandas uz katru spēli vai treniņu tiek izvēlēts savs dīdžejs, ko tu liktu komandai? - Noteikti kaut ko ļoti motivējošu. Katrā ziņā es no roka neietu prom nevienā brīdī. Liktu kaut ko fiksu, kaut ko ātru, pat tādu [atskaņo The Trashmen - Surfin Bird – aut. piez.]. Tāpat Muse arī lieliski iederētos ģērbtuvēs. Savukārt uz to iziešanu tur atkal kaut ko tādu riktīgi episku, The Verve – Bitter Sweet Symphony, piemēram. - Vai, tavuprāt, futbolistiem ir laba gaume mūzikā? - Man šķiet, ka vispār jā. Kaut arī tā tieši es zinu tikai Kasparu Gorkšu un zinu arī, ka viņam patīk tas viss, par ko mēs šodien te runājam. Bet kopumā futbolisti jau man šķiet ballējās ar rokzvaigznēm, tā kā tur viss ir skaidrs. Turklāt man gribas ticēt, ka viņiem arī paliek vairāk laika, lai par to interesētos. - Kas vispār ir laba gaume mūzikā? - Te uzreiz jāsaprot, ka īsti nevajadzētu raksturot sliktu gaumi. Līdzīgi kā ir cilvēki, kuri var ēst un ēd pilnīgi visu. Ir cilvēki, kuri ēd tikai, lai viņi paēstu, un ir tādi, kas pieiet ēdienam ar savu filosofiju. Tāpēc es vairāk mainītu vārdu labu uz izsmalcinātu, un tad tas attieca ́