izlasi?
- Kaut ko jau patraucēja.
Bet atkal – nebija jau
tā, ka es visu laiku
izklaidējos. Jā, aizgāju uz
kaut kur, bet tas pārsvarā
notika atvaļinājuma laikā
un tad es parasti staigāju
apkārt piecas dienas pēc
kārtas. Visi to redzēja un
visiem likās, ka es visu
laiku tikai baigi uzdzīvoju.
Bet patiesībā tas notika
tikai manā atvaļinājumā,
nevis visu laikā. Turklāt
es to nekad nedarīju
pirms mačiem, vienmēr
zināju, kad varu un, kad
nevaru to darīt. Dažreiz
jau arī ir tā, ka kaut kur
aizej, atslābinies un gan
galva paliek vieglāka, gan
spēlēt vieglāk.
- Viņi gadā pavada kopā divas nedēļas,
savukārt mēs visi nācām no viena kluba.
Tā arī ir tā lielākā atšķirība starp mums.
It kā katrs viņi savos klubos ir labi, bet,
kad visus saliek kopā, kaut kā pietrūkst.
Kodolam ir jābūt no vienas komandas.
- Kas ir izlases vājā vieta?
- Es tā futbolu vairs neskatos, par to, lai
domā treneri. Es vienkārši skatos spēli,
nevis domāju ko kurš dara. Man patīk kā
līdzjutējam skatīties, nevis baigi analizēt.
Es priecājos par uzvaru un bēdājos par
zaudējumu, nevis vērtēju kā kurš spēlē.
- Bet tomēr – kuri, tavuprāt, ir
izlases atslēgas spēlētāji?
- Tādu nav. Kad mēs spēlējām spēli
izvilkt varēja gandrīz jebkurš. Tagad –
grūti pateikt.
- Un ko domā par mūsu vidējo
līniju? Pats tomēr biji pussargs, lai
arī malējais.
- Man ļoti patika kā Baltijas kausā
spēlēja Oļegs Laizāns – varēja redzēt,
ka cilvēks spēlē bez panikas un dara to
ko vajag darīt. Arī Aleksandrs Fertovs ir
labs – ļoti mierīgs un nosvērts. Savukārt
par pārējiem... Artis Lazdiņš, protams,
skraida un cīnās, bet... Ja viņš to visu
darītu un brīdī, kad pēc tam jāatdod
piespēle nekļūdītos, viņam cenas
nebūtu. Bet viņš piecreiz atņem bumbu
un trīsreiz to uzreiz atdod pretiniekam.
Savukārt par Artūru Zjuzinu nevaru
pateikt neko, nav viņš man iekritis acīs.
- Savā karjerā sasniedzi visu ko
varēji?
- Protams, ka nē.
- Daudzi uzskata, ka tev tik augstāk
patraucēja izklaides un uzdzīve. Tā
ir?
“Gribu, lai bērni, kurus
trenēju, kaut ko iemācās.
Lai kāds izaug par labu
spēlētāju.”
- Esi teicis, ka karjeras
laikā
pazaudēji
aptuveni miljonu. Tā
tiešām ir?
- Jā, aizdevu draugiem.
Vajadzēja
palīdzēt
vienam, otram, trešajam.
Ir tādi draugi, kuri strādā
rūpnīcā un to naudu
katru mēnesi maksājot
pa daļām man atdeva
piecpadsmit gadu laikā.
Bet ir tādi, kas bija baigie
biznesmeņi un līdz šim
neko nav atdevuši.
- Tev ir saglabājušies
bērnības draugi?
- Jā, protams.
-
Uz
pārvākties
domājis?
-
Nē,
ārzemēm
neesi
es
dzīvoju
Mežaparkā, nekur citur
braukt negribu.
- Ar futbolu esi
nodrošinājis
savu
dzīvi un varētu vairs
neko nedarīt?
- Vajag kaut ko darīt.
Neko
nedarot
var
notrulināties. Tas nav
normāli. Labi – gadu,
divus, bet pēc tam ko?
Turklāt ko darīt tajā laikā,
kad neko nedari? Staigāt
apkārt, kaut kur ložņāt?
Es nedomāju, ka cilvēks,
kurš neko nedara, dzīvo
ļoti prātīgi un visu laiku
pavada kopā ar ģimeni.
Savukārt, ja kaut ko dari
un strādā, esi aizņemts,
nodarbināts,
kustini
smadzenes. Es katru
dienu domāju ko padarīt
ar mazajiem treniņā.
- Tev ir dēls un meita.
Dēls futbolā trenējas?
- Jā, Milānai ir 12, bet
Marianam 7. Bet futbolā
viņš netrenējas – ja viņš
gribēs, es vedīšu, bet
pagaidām viņam patīk
peldēšana.
-
Ģimenē
krieviski?
runājat
- Jā. Bet es citreiz ar
bērniem runāju latviski.
(smejas) Tā, lai drusciņ
pamocītu.
- Tā ir taisnība, ka tavi
bērni nerunā latviski?
- Viņi saprot. Kad viņiem
ir labs garastāvoklis,
viņi parunā, bet vispār
kautrējas.
- Vai nav nedaudz žēl,
ka tā dzīvē noticis?
- Nē. Par ko, lai būtu žēl?
Es esmu tāds cilvēks, kurš
uzskata, ka otram nav
jāmokās. Ja tas cilvēks,
lai viņš te piecdesmit
gadus būtu dzīvojis, nav
iemācījies to valodu, es,
ja varēšu, runāšu ar viņu
tā, lai viņš saprot.
- Pats nāc no latviešu
vai krievu ģimenes?
- Tēvs krievs, mamma
latviete. Gāju latviešu
skolā un mans latviskais
uzvārds ir no mammas.
- Kādas tev ir ambīcijas
kā trenerim?
- Gribu, lai bērni, kurus
trenēju, kaut ko iemācās.
Lai kāds izaug par labu
spēlētāju. Tas ir tas ko
es patiešām savā dzīvē
vēl vēlos sasniegt – lai
būtu vismaz viens manis
uzaudzināts džeks, kurš
tiek kaut kur tālāk.
-
Ja
tas
džeks
sasniegtu
to,
ko
savulaik sasniedzi tu,
būtu apmierināts?
- Protams! Nu,
protams! #IĀ
bet,