- Labi bērni. Braukāju pa bērnu
turnīriem un redzu, ka katrā komandā
ir divi – trīs puiši, kas ir ļoti talantīgi.
Vienīgi jautājums – kas ar viņiem notiks
tālāk? Tas lielā mērā būs atkarīgs no
treneriem un vecākiem. Citreiz vecāki
pat vairāk traucē, nekā palīdz. Idejas
dažreiz ir vienkārši... Ja tas tēvs vēl pats
kādreiz būtu spēlējis, es neko neteiktu,
bet viņš nav.
- Kāpēc pats bērnībā sāki trenēties?
- Kad gāju pirmajā klasē Juris Docenko
atnāca uz skolu un pajautāja, kurš grib
trenēties. Kā jau tas tajos laikos notika.
Un gandrīz visa klase arī pieteicās. Agrāk
jau arī bija tā, ka tu pats vairāk satrenējies
pagalmā – no rīta līdz vakaram bijām
ar bumbu. Tagad puika treniņā bumbai
nedēļā pieskaras kādas divsimt reizes,
bet mēs toreiz pagalmā šādu apjomu
varējām sasniegt pusdienas laikā.
FOTO - AFI preses foto
paša – tas ko tas bērns
iemācās ir tieši saistīts ar
to, ko tu viņam iemācīsi.
Trenēt pieaugušos ir
vieglāk. piemērs te ir Kaspars
Gorkšs – bērnībā viņš
ne tuvu nebija labākais,
bet ar darbu tika līdz
Premjerlīgai.
- Vai tu jau uzreiz vari
redzēt, kuram bērnam
ir talants un dotības? - Tu pats esi no tiem,
kuram ir Dieva dots
talants, vai tomēr
arī visu sasniedzi ar
darbu?
- Es īsti pat nezinu.
It kā treneri saka, ka
man jau bērnībā bija
talants. Taču vienlaikus
jāpasaka arī tas, ka
no piecpadsmit gadu
vecuma es trenējos trīs
reizes dienā. Vispirms es
braucu uz vienu treniņu,
tad Vecmīlgrāvī bija otrs
treniņš un vakarā vēl
gāju uz mežu paskriet.
Neviens man to nelika,
- Jā, protams, to,
kuram tas ir dots, var
redzēt
uzreiz.
Taču
svarīgi saprast, ka ir
puiši, kuri atveras tikai
padsmitnieka gados. Tu
līdz pusaudža gadiem vari
būt pēdējais un pēc tam
ļoti ātri progresēt. Tādu
piemēru ir ļoti daudz –
kad kāds, kuram varbūt
nav talanta, trenējas
divreiz vairāk nekā citi un
arī sasniedz vairāk. Dzīvs
pats gāju un visu darīju.
Ziemā skrēju pa sniegu,
katru dienu kādas minūtes
četrdesmit piecas pa
Jūrnieka stadiona – sniegs
līdz ceļiem un uz priekšu!
- Tagad puikas vēl uz ielām spēlē?
- Tā kā mēs spēlējām, vairs nespēlē.
- Kad sāki trenēties tev bija
mērķis kļūt par profesionāli, vai
vienkārši spēlēji prieka pēc?
- Mūsdienās kāds tā
vēl dara?
- Man vienmēr bija sapnis spēlēt vai nu
Kijevas Dynamo vai Maskavas Spartak.
Tās bija divas manas mīļākās koman-
das. Centos, centos un beigās vienā no
viņām arī tiku. Man ļoti patika skatīties
futbolu, skatījos gan pa televizoru, gan
braukāju uz Daugavas spēlēm.
- Es nezinu, neviens
jau neiet tādas lietas un
visiem nestāsta. Droši
vien jau, ka kāds dara. Viss
ir atkarīgs no katra paša
–, ja viņš kaut ko grib, tad
viņš arī iet un dara.
- Tu bērnus,
futbolistus
ikdienā – kāds
uz viņiem un
to arī mūsu
nākotni?
- Vecāki veda vai pats braukāji?
jaunos
redzi
ir skats
līdz ar
futbola
FOTO - AFI preses foto
- Pats braukāju. Mani vecāki futbolā
nelīda. Tēvs nomira, kad gāju pirmajā
klasē, bet mamma vairāk domāja par
to, kā man iet skolā. Viņa neticēja, ka
ar futbolu kādreiz varēšu nopelnīt sev