LATVIJAS
FUTBOLA
LEĢENDA
Andrejs Rubins
Vienkāršais līdzjutējs
“Man patīk kā līdzjutējam skatīties,
nevis baigi analizēt. Es priecājos par
uzvaru un bēdājos par zaudējumu,
nevis vērtēju kā kurš spēlē.”
IVARS ĀBOLIŅŠ
L
atvijas izlase ilgus gadus
nebija iedomājama bez Andreja
Rubina. Varbūt viņš nekad
nebija tās pats spilgtākais spēlētājs,
tomēr atskatoties vēsturē redzams,
ka piedalījies visās savas paaudzes
lielākajās uzvarās un sāpīgākajās
neveiksmēs. Tieši Rubins iesita
pēdējo sekunžu golu Sanmarino,
dodot komandai ticību un saglabājot
cerības cīnīties par iekļūšanu
Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Daudzi joprojām uzskata, ka tie
bija tā cikla izšķirošie vārti. Un
tieši Rubins jau finālturnīrā mačā
pret Čehiju pieļāva liktenīgo kļūdu
pēc kuras tika zaudēti pirmie vārti
un, iespējams, viss mačs un arī
turnīrs. Tāds viņš bija kā spēlētājs –
vienmēr notikumu epicentrā, nekad
ne vienaldzīgs vai remdens. Īsts un
līdz galam.
FOTO - studio “Imagine“
- Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
- Ikšķilē trenēju bērnus, manējie ir 2005.
gadā dzimušie. Tāpat palīdzu Andrejam
Prohorenkovam ar viņa grupu – 2006.
gadu. Treniņi mums ir trīs reizes nedēļā
– pirmdienā, trešdienā un piektdienā. Un
tad man vēl ir pirmā līga – Ogre.
- Savu turpmāko dzīvi saisti ar
trenera darbu?
- Es neko citu nemāku darīt. (smejas)
Neesmu ne mācījies augstās skolās,
neko. Futbolā vismaz kaut ko esmu
redzējis, kādam varbūt varu kaut ko
iedot.
- Kā ir strādāt ar bērniem?
- Ja pie tevis pieaugušo komandā atnāk
jau gatavs spēlētājs, tu uzreiz redzi –
var viņš kaut ko, vai nevar. Savukārt ar
bērniem ir tā, ka viss atkarīgs no tevis