Čehijas
mača
un,
iespējams, arī visa
čempionāta
lūzuma
epizode
bija
tava
kļūda dažas sekundes
pirms pirmo vārtu
zaudējuma?
- Jā, jā, protams. To es
zinu. Protams, nevar jau
nekad zināt, kā būtu,
ja būtu, bet domāju,
ka vismaz neizšķirtu
mēs tajā spēlē būtu
noturējuši, ja viņi tajā
epizodē neiesistu. Varbūt
arī uzvarētu.
- Kāpēc tu toreiz
apstājies un pārstāji
cīnīties?
- Es domāju, ka bumba
izgāja ārā no laukuma.
- Izgāja?
- Es domāju, ka neizgāja.
- Ja tagad tev vēlreiz
būtu jāspēlē tā spēle,
tu vairs neapstātos?
- Protams, ka nē. Es esmu
domājis par to, kāpēc
toreiz nenospēlēju līdz
galam. Tā epizode vispār
sākās otrā laukuma pusē,
es apspēlēju vairākus
spēlētājus un čehs man
priekšā pielika korpusu
“Neko nedarot var
notrulināties. Tas nav
normāli. Labi – gadu,
divus,
bet pēc tam ko?”
un
atņēma
bumbu.
Principā tur varēja svilpt
arī
pārkāpumu,
bet
tiesnesis to neizdarīja
un čehi gāja uzbrukumā.
Un es tikko biju atskrējis
no otras laukuma puses,
varbūt apstājos tāpēc, ka
biju noguris.
- Pēc tā gola kaut ko
domāji?
- Spēles laikā par tādām
lietām nedomā. Pēc tam
gan sēdēju un domāju, ka
vajadzēja viņam kaut vai
kājās ielēkt.
-
Vāciju
uzvarēt?
varējāt
- Mierīgi. Momenti mums
bija un nebijām par viņiem
vājāki. Lai gan, protams,
objektīvi
skatoties
neizšķirts toreiz bija
taisnīgs rezultāts – jo gan
viņi mums varēja iesist,
gan mēs varējām viņiem.
- Kāpēc saplīsāt mačā
pret Nīderlandi?
- Viņi bija galvas tiesu
pārāki par mums. Turklāt
tā bija trešā spēle pēc
kārtas – tas mums tādā
līmenī laikam bija par
daudz.
- Vai tā nebija arī
Starkova kļūda likt
laukumā
to
pašu
sastāvu ko pirmajās
divās
spēlēs?
Jūs
tomēr
bijām
čempionātā vismazāk
spēlētājus izmantojusī
komanda un arī viena
no vecākajām.
- Varbūt, ka varēja kaut ko
pamainīt. Tomēr domāju,
ka tas neko nebūtu
mainījis. Variantu mums
tur nebija. Tajā dienā viņi
bija daudz stiprāki, ātrāki,
tehniskāki. Varbūt, ja tā
būtu bijusi pirmā spēle,
būtu savādāk.
- Vai jums vispār bija
reāli iziet no grupas?
- Ja es toreiz būtu
pamēģinājis to bumbu
dabūt, nevis apstājies,
varbūt mums pret čehiem
būtu trīs punkti. Tad
neizšķirts ar Vāciju un
parādītos varianti.
- Redzējāt arī kaut
ko no turnīra, vai tikai
bāzi un stadionus?
Tikai bāzi. Visu laiku
bijām viesnīcā. Teniss,
biljards – tā bija mūsu
ikdiena.
- Nekādu konfliktu
nebija? Tomēr tik ilgu
laiku kopā liela grupa
pieaugušu vīriešu –
katrs ar savu raksturu.
- Nē, nebija. Izlasē vispār
tas nebija raksturīgi –
protams, ir bijis, ka kāds
kādam pasaka – ej, tu, tur
un tur. Bet pēc tam viss
atkal bija kārtībā.
- Cikla laikā ticēji,
ka varat tikt uz
finālturnīru?
- Uz beigām jau jā. Es
gāju no spēles uz spēli, ne par ko citu
nedomāju. Braucot uz Zviedriju, kad
bija pēdējais mačs, pat nedomāju par
uzvaru – galvenais gribēju labi nospēlēt.
Un pats Dievs mums toreiz palīdzēja –
viņi pat pendeli neiesita.
- Savus uzvaras vārtus
Sanmarino atceries?
pret
- Jā. Varbūt tā bija zīme, ka mums jācīnās
līdz galam. Tas bija pēdējais sitiens,
nebūtu iesituši, viss būtu beidzies. Es
situ un bija iekšā. Būtu palicis 0 pret
0, viss psiholoģiski būtu savādāk. Bet
pēc tā mača mēs pirms lielā ziemas
pārtraukuma atradāmies pirmajā vietā
grupā. Tas tiešām palīdzēja, jutām, ka
esam tuvu iekļūšanai finālturnīrā.
“Ir tādi draugi, kuri strādā
rūpnīcā un to naudu katru mēnesi
maksājot pa daļām man atdeva
piecpadsmit gadu laikā.”
- Kurš bija tā cikla atslēgas mačs?
- Rīgā, kad uzvarējām Ungāriju ar 3 pret
1.
- Kura tev pašam ir labākā spēle
izlases sastāvā?
- Kura ir labākā es nezinu. Bet visvairāk
atmiņā palikusi tā pret Brazīliju, kuru
izbraukumā zaudējām ar 0 pret 3. Es
gan labi nospēlēju, gan izbaudīju futbola
atmosfēru. Tur bija Ronaldinjo, Roberto
Karloss, Alekss, Dida, Kafu... Turklāt
man bija variants, izgāju viens pret vienu
ar vārtsargu, uzsitu, bet viņš atsita un
nebija, kas pielabo. Viņi pret mums ļoti
nopietni toreiz spēlēja, nebija nekāda
pusspēka.
- Kā skaties uz šī modeļa Latvijas