Latvijas Futbols Novembris/Decembris 2015 | Page 56

bija loģiski, jo vispār nebiju
gatavojies. Cerēju, ka uz vecajiem lauriem kaut kur tikšu.
Beigās mani nepaņēma
pats Muhanovs, mums bija
brīnišķīga saruna un sapratu, ka tā ir tikai mana kļūda.
Patiesību sakot, to, ka viss ir
beidzies, sapratu jau turnīra
laikā esot uz laukuma. Tāpēc
tagad vienmēr saku futbolistiem – nepielaidiet kļūdas, nedzīvojiet pagātnē.
Nesagatavojies aizbraucot uz
pārbaudēm, tu paliksi par
izsmieklu, kā toreiz paliku
es.
- Pēc tam aizbraucāt uz
Igauniju. Citu variantu
nebija?
- Nē, nebija. Turklāt bija
transfēru loga pēdējā diena
un, ja nebūtu piekritis Tallinas TVMK piedāvājumam,
būtu palicis vispār bez kluba.
decembris 2015 | www.lff.lv

“Nesagatavojies
aizbraucot uz
pārbaudēm,
tu paliksi par
izsmieklu, kā toreiz
paliku es.“
- Nebija depresija?
- Sākumā varbūt ne, bet pēc
tam pats sapratu, ka es kā
futbolists lēnām pazūdu un
mirstu nost. Tas bija beigu
sākums. Pirmo gadu man vēl
labi gāja, par treneri strādāja
Sergejs Jurans un man bija
uzplaukums. Diemžēl pēc
viņa ielika treneri, kurš mani
ignorēja un es tur vienkārši
atrados. Ne viņi mani laida
prom, ne viņi man deva
spēlēt. Tad man piezvanī-

ja no Daugavpils Daugavas,
viņi samaksāja pārejas naudu un es pārgāju uz turieni.
Igaunijā pēc mēneša tas
klubs bankrotēja.
- Tur jūsu treneris bija Mihails Zemļinskis. Liepājā
Daugavas stadionā joprojām ir apskatāma bilde, kur
kādā mača epizodē abi ar
Zemļinski esat viens otru
sagrābuši aiz krekla un
taisāties kauties.
- Tas ir foto no 2004. gada
zelta spēles. Bet man ar
Mihailu bija ļoti labas attiecības, tas, kas notiek spēles
laikā, jau pēc tam aizmirstas. Mača laikā futbolists
ir kā narkomāns – viņš
neredz neko sev apkārt un
grib uzvarēt. Uz laukuma
Zemļinskis man bija ienaidnieks. Tas ir tāpat kā
ar Barcelona un Real – viņi

sitas līdz nāvei, bet pēc trim
dienām visi ir kopā izlasē
un aizstāv savu valsti. Nekāda savstarpēja naida nav.
Spēles laikā tu zini, ka cīnies
ne tikai par savu komandu,
bet arī ģimeni – ja uzvarēsi,
saņemsi prēmiju un par to
nopirksi bērnam velosipēdu.
Un tu zini, ka tāds Imants
Bleidelis tev var atņemt to velosipēdu. Turklāt viņš jau arī

cīnās par to pašu velosipēdu.
Taču, neskatoties uz to, kas
bija noticis laukumā, kad
beidzās spēle, viens otram
vienmēr paspiedām roku un
nekādas savstarpējas nepatikas nebija. Varbūt tikai viens
to rociņu padeva mazliet
vājāk. Bet vēl pēc dienas viss
jau atgriezās ikdienas sliedēs
un satiekoties nejauši veikalā
ar to pašu Bleideli, mēs viens

otru apķertu. Izlasē mēs visi
pārstāvējām vienu valsti un
domājām par to emblēmu,
kas mums bija uz sirds, nevis
Skonto vai Liepājas Metalurgs.
- Kas pašam izlasē nesanāca? 18 mačos tā arī neguvāt
nevienus vārtus.
- Godīgi runājot, man pat
nebija iespēju tur nostiprinādecembris 2015 | www.lff.lv