- Nu futbolam tajā laikā bija izstrādājusies
tāda, es viņu vēl līdz šai dienai atceros tādu
padomju laiku maršu, kas bija tas sākums
pirms spēlēm. Es to meldiņu vēl šodien atceros. Droši vien katrai valstij ir tā sava futbola mūzika un dziesma. Vienmēr ir kāds
motīvs, kāds meldiņš, ko visi var uztvert.
Es domāju, ka noskaņojumam sākumā
noteikti ir vajadzīga kaut kāda mūzika, kas
ir saistīta ar marša ritmiem vai arī meldiņš,
ko visi var uztvert un bļaut līdzi. Kaut kas
tāds, kas ir ļoti vienkāršs, ar kaut kādiem
saucieniem un tā tālāk. Es domāju, ka tāda
mūzika ir vajadzīga un piestāv gan futbolā,
gan sportā vispār.
- Jums ir ļoti daudz skaņdarbu, vai
kādu rakstot esat domājis par futbolu?
Vai futbols ir licis iedvesmoties?
- Es nezinu, vai tik mums ar bērniem nebija
kaut kādi tādi numuri, bet speciāli tieši futbolam man šķiet ne. Es gan vispār vienmēr
atsakos, ja man piedāvā, lai uzrakstu kādu
himnu vai ko tādu. Himnu uzrakstīt nevar. Paši līdzjutēji uzmeklē to meldiņu, kas
viņiem ir vistuvākais un kas viņiem pielīp
un palīdz radīt to noskaņojumu. Te man
gan ir viens stāsts. Es atceros, ko vācieši
izdarīja. Viņi paņēma vienu manu melodiju
un iztulkoja taisni toreiz olimpiādei. Viņi to
piemēroja futbola spēlēm, tieši tekstā.
- Vai atceraties, kā to sauca?
- Tā bija „Cāļus skaita rudenī”, kuru viņi
uztaisīja sev par tādu fanu dziesmu. Atceros, bija divi tādi populāri vācu, viņi ne tik
daudz dziedātāji, viņi bija tādi kupletisti,
kas strādāja tai sfērā. Tad nu tur uzrakstīja
tekstu “Vācija, uz priekšu!”, “Uzvarēsim!”
un tā tālāk. Uz tās melodijas viņi būvēja to
savu dziesmiņu.
- Ja speciāli pats rakstījis neesat, kuru
no skaņdarbiem vislabprātāk vēlētos,
lai atskaņo, piemēram, pirms izlases
spēlēm? Kurš būtu piemērotākais?
- Skaidrs, ka vispiemērotākais būtu tas,
kuru publika vislabāk uztvertu, atcerētos
un kam vismaz varētu padziedāt līdzi. Lai ir
tas, ko mēs saucam par kopdziedāšanu. Dabiski, ka te ir jābūt vairāk kaut kādai patriomarts 2016 | www.lff.lv
tiskai tēmai. Tāpēc arī visbiežāk tiek izmantota tā mana tēma no “Vella kalpiem”.
- To arī futbolā dzied, tikai pārveidojot
uz 11 vīri cēlās kaujai.
- Nu jā, nu lūk, tas motīvs ir tāds pazīstams, un tādam sportā arī jābūt. Patriotiskais teksts un viegla melodija – tas ir tas,
kas futbolā arī nepieciešams.
- Futbolā par kājām svarīgāka tomēr ir
galva, vai arī pianistam ir tāpat – svarīgākais ir nevis pirkstu veiklība, bet
galva? Vai to tāpat kā futbolā nevar
atdalīt?
- (Iesmejas.) Redz, tur ir vēl viena lietiņa,
jā. Tas pats svarīgākais tiek aizmirsts, un
tā ir šitā vieta (uzliek roku uz sirds), tā ir
sirds. Mūzikā bez tā, ja tev tas neiet caur
šejeni, tad tu nekas būtībā neesi. Tāpat arī
futbolā tai ir jābūt sirdslietai. Ir jābūt tā, ka
tu vari teikt – tā ir mana sirdslieta. Es tai
dzīvoju līdzi un tā tālāk. Protams, ka milzu
nozīme ir tavai tehnikai. Tas, kas pianistam, instrumentālistam ir rokas, futbolistam tās ir kājas. Bet kājas bez galvas