“Sakarā ar manu slodzi es
pamatā tomēr sekoju līdzi
pārraidēm televīzijā. Gan
kad spēlē mūsējie, gan kad ir
visas Eiropas līgas. Tur tad arī
vienmēr izvēlos tās komandas,
kas man simpatizē.”
- Daudzi nemaz nezina, ka
jums patīk futbols. Cik liels
futbola fans, jūsuprāt, esat?
- Es sevi negribētu nosaukt
par fanu. Tas kaut kādā veidā
uzliek citus pienākumus. Tā jau
ir tāda regulāra spēļu apmeklēšana un kādas konkrētas
komandas atbalstīšana, es tāds
neesmu. Es tik atceros vēl no
padomju gadiem, ka mēs ar
tramvaju braucām uz stadionu,
kad spēlēja mūsu komanda.
Toreiz visus zinājām pēc uzvārdiem, protams, arī visus slavenos teicienus, kā ''Lai dzīvo
Ulmanis un viņa aizsargi!” un
marts 2016 | www.lff.lv
citus. Atceros, ka tas bija tāds
notikums, vienmēr arī stadionā termosā kaut kas bija līdzi.
Tad gan tā bija tāda aizraušanās. Toreiz jau vispār futbols
bija populārs, visos pagalmos
vienmēr kaut ko dauzīja – vai
tā bija konservu bundža vai
bumba, ko nu katrs bija dabūjis. Pēdējos gados es visvairāk skatos tās komandas, kas
jau ir iekarojušas to pasaules
eliti. Šobrīd droši vien nebūtu
pareizi prasīt, lai mūsu komanda būtu tādā līmenī, kādā ir
Spānija, Itālija, Francija, bet
censties vajag. Es nekad mūsu
komandai nepārmetu, jo zēni
jau tomēr cīnās, sitas.
- Tā kā gaidāmajā Eiropas
čempionātā Latvija nespēlēs, kuri būs jūsu favorīti?
- Nu tur visādi brīnumi var būt.
Bet nu vienmēr tāda visdzelžainākā komanda ir Vācijai.
Kāda viņiem tur disciplīna, kā
viņi to panāk, es nezinu, bet tā
vienmēr ir ļoti spēcīga komanda. Spēles ziņā man vienmēr
patīk skatīties, kā itāļi spēlē.
Tāpat vienmēr kaut ko var sagaidīt no tām komandām, kas
nāk no bijušās Dienvidslāvijas.
Bet nu galvenais, lai mums ir
interesanti skatīties. Jo futbols
jau arī ir zināmā mērā teātra
izrāde. Labā nozīmē. Mēs skatāmies, kā tur spēlē, sten un
vaid, un tas viss tur piederas
pie lietas.
- Kāds skatītājs vispār esat?
Vai mēdzat arī lamāties
spēles laikā?
- Es nē, bet mans tēvs gan. Atceros, kad viņš vēl bija dzīvs un
skatījās futbolu, mēs visi gājām
ārā no istabas (smejas). Vienalga, kādu spēli viņš skatījās, tur
bija kliedzieni un bļāvieni, un
viss kaut kas. Mēs tad teicām:
„Papu, paliec viens pats!” (smejas).
- Jums tik traki nav?
- Nē, nē, man nav (smejas). Tas
jau ar gadiem arī, toreiz bija
pavisam cita attieksme.
- Kur un kā parasti skatāties futbolu?
- Sakarā ar manu slodzi es
pamatā tomēr sekoju līdzi
pārraidēm televīzijā. Gan kad
spēlē mūsējie, gan kad ir visas
Eiropas līgas. Tur tad arī vienmēr izvēlos tās komandas, kas
man simpatizē. Jā, tas arī ir
iemesls, kāpēc es negribētu,
lai mani dēvē par tādu fanu. Es
ļoti cienu visus, kas nodarbojas ar sportu un labprāt skatos
arī citus sporta veidus. Mums
jau tā tautiņa tāda maza, un,
ja kāds latvietis kaut kur izsitas un spēlē, tad arī visi par to
jūsmo un seko līdzi.
- Kad un kāpēc sākāt sekot
futbolam, kas jūs tajā piesaistīja?
- Tas bija likumsakarīgi. Mums
arī pie skolas bija laukums un
dabiski, ka starpbrīžos visi
aprīlis 2016 | www.lff.lv