eja. Jebkurš treneris to nevarētu izturēt. Arī manā jaunajā amatā kā Latvijas U-17 izlases galvenā trenera asistentei man pašai brīžiem nāk klāt galvenais treneris Romāns Kvačovs un saka – es jūs, sievietes, brīžiem nesaprotu! Viņš reizēm saka, ka vienreiz sajuks prātā ar meitenēm...( Smejas.) Un tas notiek jau U-17 vecumā. Es viņam dažkārt atbildu, ka es arī nezinu, kāpēc mēs tā darām... Mēs vienkārši tādas esam. Mēs reizēm pašas nedomājam līdzi, brīžiem esam vienkārši neprognozējamas.
- Cik ļoti, tavuprāt, futbols kā sporta veids vispār atšķiras no citiem sporta veidiem?- Protams, ne katra meitene varēs aiziet uz futbolu un tur palikt... Ja tu jūti, ka tu nevari strādāt komandā, tad futbolā nav ko darīt. Protams, ir izņēmumi, kad meitenei ir dotības, bet viņa nemāk spēlēt komandā, bet viņu vienalga paņems sastāvā. Latvijā pie salīdzinoši maza spēlētāju izvēles skaita tā būs... Latvijā šobrīd varbūt sieviešu futbols nav tik augstā līmenī tā iemesla dēļ, par
APRĪLIS 2015 | www. lff. lv
kuru es iepriekš runāju – to piedzīvoto emociju dēļ. Meitenes pārsvarā nemāk būt profesionālas. Es tiešām tā uzskatu! Kā zināms, esmu spēlējusi Polijā, un tur tā nenotiek. Tur treneri to vienkārši neatļauj! Raksturs tiek lauzts pašā karjeras sākumā.
Pretēji mūsu pašreizējai situācijai, Polijā meitenēm jācīnās par vietu komandas sastāvā. Diemžēl pie mums tas pietrūkst. Es ļoti ceru, ka nākotnē situācija uzlabosies! Es vienkārši redzu jau to, cik daudz meitenes nāk un sāk nodarboties ar futbolu. Komandu skaits pieaug! Taču mūsu treneriem jābūt mazliet stingrākiem nekā viņi ir tagad. Protams, visam ir savas robežas, jo nedrīkst pieļaut situāciju, kad meitene nobīstas un aiziet prom no futbola pavisam. Tomēr pašmāju treneriem jābūt stingrākiem darbā ar futbolistēm! Treneri iepriekš nezināja, kā strādāt ar sievietēm. Visi bija priecīgi kaut vai par to, ka varēja nokomplektēt vismaz vienu komandu.
Agrāk komandai bija nepieciešamas