šajās spēlēs vēlreiz pierādīja, ka mēs
varam ar viņiem spēlēt. Katru rei-
zi diemžēl kaut kas mums beigās
pietrūka, kas liedza sasniegt turnīra
nākamo kārtu…”
Intervijas laikā Igors Stepanovs atklāj,
vai viņa karjerā bija elki futbolā: “Atzīšos,
ka man futbolā nebija daudz elku.
Bija futbolisti, kuri man simpatizēja.
Laikā, kad biju vārtsargs, man patika,
kā spēlē vārtsargs Rinats Dasajevs.
Bērnībā, kad kopa ar tēvu skatījāmies
Maskavas “Spartak” spēles, man pati-
ka futbolists Vagizs Hidiatulins [Вагиз
Хидиятуллин – krievu val.]. Tolaik
līdzjutēji dalījās tādos, kuri fanoja par
“Spartak” un tādos, kuri atbalstīja Kije-
vas “Dinamo”. Mēs ar tēvu jutām līdzi
“Lai sasniegtu nospraustos
mērķus futbolā,
nepieciešams pilnībā sevi
veltīt tam. ”
Maskavas “Spartak”. Man nav nekas
pretim Kijevas “Dinamo”, taču tolaik
vairāk simpatizēja tieši “Spartak” spēles
stils. Ar Maskavas “Spartak” koman-
du vēlāk jau “Skonto” rindās izdevās
uzspēlēt Sadraudzības kausa izcīņā. Lai
arī tā nebija vairāk tā pati komanda,
kas bija padomju laikā, tomēr vienal-
ga bija patīkami pret viņiem uzspēlēt.
“Spartak” vienmēr paliek “Spartak”.
Arī trenera Jurija Romanceva laikā
tika praktizēts spartakiešu spēlēs stils
ar vairākām piespēlēm. Spēlējot pret
“Spartak” pašam, sāc apzināties, kā
spēlē šī komanda. Tas bija ļoti intere-
santi man kā futbolistam… Īpaši pir-
majos gados, kad spēlējām pret viņiem,
šī bija ļoti spēcīga komanda.”
2000.gadā Igors Stepanovs pievienojās
savam pirmajam ārvalstu klubam, un
uzreiz tas bija viens no vadošajiem An-
glijas Premjerlīgas klubiem Londonas
“Arsenal”. Kā radās interese no “Ar-
senal” puses un kā Igoram sekmējās
ar adaptāciju vienā no Eiropas
spēcīgākajiem čempionātiem, par to
lasiet intervijas turpinājumā.