ļoti nopietna trauma , pēc kuras tad arī es sapratu , ka nebūs .
- Ar to tad tev viss beidzās ? - A . K .: Nu jā , es tur dabūju tā , ka man pateica , ka , ja es gribu spēlēt , tad kājai ir jātaisa operācija un gads kā minimums ir ārā no futbola . Atceros , ka arī treneris pie manis atnāca uz slimnīcu , mēs ilgi runājām , un viņš arī atklāti pateica , ka , gadu izlaižot , tajā vecumā pēc tam man tikt atpakaļ būs ļoti grūti . Es arī pats reāli apzinājos , ka nebūšu Ronaldo , un ar to traumu man arī tādā kaut cik nopietnā līmenī viss beidzās .
- Un kādā līmenī tās attiecības ir palikušas tagad ? - A . K .: Protams , skatos visus Pasaules kausus , Eiropas čempionātus un Čempionu līgu , bet aizeju arī uz virslīgu . Bieži arī ir tā , ka , esot mājās , es neskatos spēli visas 90 minūtes , bet es ieslēdzu , lai man tur fonā tā spēle iet , un , kad iesit golu , tad , protams , skrienu skatīties . Protams , es arī zinu visu to šī brīža situāciju tabulā un kas Latvijas čempionātā notiek .
- Bet kā ar spēlēšanu ? Tagad atkal vari spēlēt ? - A . K .: Jā , jā . Bet zini kā – viens ir tas teātris , par ko jau runājām , ka tu nevari tā un ir jāpiesargās . Otrs , ko esmu kaut kādos svētkos vai ballītēs pamanījis , kur džeki pēkšņi izdomā uzspēlēt futbolu , ka man vienkārši širmis veras ciet . Tu saproti , ka tu nevari vienkārši uzspēlēt futbolu . Protams , es varu noskaņoties tā , ka es vienkārši padodu tālāk bumbu , ja tā nāk manā virzienā , bet , tiklīdz tu sāc pa īstam spēlēt , vienā brīdī aiziet širmis un tu pat nejūti , ka sit kādam pa kājām , ka tev sākas grūstīšanās . Tas ir kaut kā , ka tev asinīs tā smaka tomēr paliek iekšā . Un tāpēc arī tā nesanāk baigi bieži pašam spēlēt . - K . K .: Tev bail no sevis ( smejas )? - A . K .: Vēl nesen , kur mēs kopā bijām aizgājuši uzspēlēt . Tur arī tu redzi , ka tie čaļi agrāk ir spēlējuši un tagad nāk reizi nedēļā , un es sapratu , ka es nevaru tā dragāt kā viņi . Viņi tur nākamajā dienā var ofisā sēdēt ar sāpošām locītavām , bet mums tomēr ir citādi . Bet laikam jau tā ir visiem , kas savulaik ir spēlējuši , viņiem ir kaut kāda tā organika , tā atmiņa , kas paliek ķermenī , un citādāk vienkārši nevar .
- Zinu , ka esi mācījies vienā klasē ar vienu no FS METTA dibinātājiem Ģirtu Mihelsonu … - A . K .: Ne tikai , arī vienā bērnudārzā . Tieši vēl nesen skatījos bērnudārza bildes , kur mēs abi esam kaut kādos rūķu kostīmos ( abi smejas ). Principā mēs esam kopā no rūķu kostīmiem .
- Lūk , vēl interesantāk . Tas , ko viņš ar domubiedriem radījis , jau šobrīd ir izaudzis par kaut ko ļoti lielu . Tāpēc vēlējos jautāt – vai jau toreiz viņā redzēji tādas līdera dotības ? - A . K .: Principā viņš varēja nodarboties ar jebkuru sporta veidu . Ir tādi cilvēki , kuriem tikai jāizvēlas , uz kuru pusi iet . Es atceros , ka fizkultūras stundā mums bija jāmet soda metieni uz atzīmi , un , cik es atceros , 9 no 10 viņš brīvi meta . Un futenē viņš arī tajā savā pozīcijā bija nenormāls kapātājs . Man šķita , ka viņš tīri aizies pa futbolista karjeru , bet viņam jau arī tās traumas un viskautkas tur sākās . Tā , cik atceros , viņš bija pirmais no Limbažiem , kurš izsitās līdz jauniešu izlases līmenim . Bet nu labi , ka ir šādi un ka viņam ir tik labas un milzīgas tās organizatoriskās spējas . Izveidot kaut ko tādu un to turēt pie mūsu birokrātijas līmeņiem ir tikai apsveicami . Protams , var kādreiz piekrist , kādreiz nepiekrist , bet viņam ir savs redzējums , un pie tā viņš turas . Runājot atcerējos laiku , kad mēs taisījām izrādi Galka Matalka . Es biju pabeidzis akadēmiju , man bija kaut kādi 22 gadi un tajā izrādē man bija jāspēlē futbolists . Es piezvanīju Ģirtam un prasīju , vai viņš var mani iedabūt treniņos pie savējiem . Viņš teica : nu , davai , ieliekam tevi pie kaut kādiem četrpadsmitgadīgajiem , tu tikai noskujies . Es arī tā tur aizgāju uz to treniņu un viņš mani iepazīstināja ar visiem . A tie pārējie visi uz mani tā paskatījās : „ Ok , laikam čalis maijs 2016 | www . lff . lv