25
- Vai tas arī ir no futbola?
-K.K.: Jā, tas ir no futbola. Tā teikt, uzspēlēju bišķīt (smejas). Bet nekas, gan
jau sadzīs. Un vai es līdz ar to beigšu spēlēt? Protams, ka ne.
- A.K.: Mums bija vienubrīd, kad te, teātrī, organizējās uzspēlēt basīti. Tad nu,
kad jau trešais džeks no vienas izrādes parādījās ar kruķiem, tad teātris aizliedza to visu.
- Jā, tieši to, skatoties uz Kristiana pirkstu, gribēju jautāt. Kā teātris
attiecas pret aktieru aktīvām brīvā laika izklaidēm?
- A.K.: Es jau vairs neatceros, vai līgumā kaut kas par to bija rakstīts (abi
smejas), bet skaidrs, ka tev ir jābūt fiziski veselam un spējīgam veikt to, kas tev
attiecīgajā izrādē ir jāizdara. Ja jāuzmet salto, tad tev tas arī ir jātrenē. Un ja tu
esi salauzis kājas pirkstu un nevari to salto uzmest… sankcijas gan droši vien
nekādas nav, bet nu forši arī nav.
- Pašā sākumā pieminējāt bērnības futbola gaitas, tad tur arī aicinu
jūs atgriezties, jo lielākā daļa par tām neko nezina. Kristian, tu nāc no
mākslinieku ģimenes, bet nokļuvi futbolā, kā tas notika?
- K.K.: Bet tā arī bija, ka es līdz kādai sestajai klasei futbolu nebiju spēlējis pat
sētā. Interese radās, kad pirmo reizi televīzijā redzēju Pasaules kausu. Šķiet,
ka tas bija 1998. gada finālturnīrs Francijā. Tā kā pats īsti spēlējis nebiju, bet
interese bija radusies, tad aizgāju līdzi klases džekiem uz treniņu. Protams, es
tur sākumā neko nesapratu un pat nevarēju trāpīt pa stāvošu bumbu, bet prom
neaizgāju. Cīnījos, cīnījos un beigās notrenējos septiņus vai astoņus gadus.
- Vārtos nonāci tāpēc, ka nemācēji trāpīt pa bumbu?
- K.K.: Principā, jā. Laikam tāpēc, ka nemācēju trāpīt pa bumbu, bet citi jau
mācēja (smejas). Tāpat tajā laikā nebija tā, ka katram bija sava bumba, kā tagad.
- A.K.: Select.
- K.K.: Jā, pareizi (smejas). Un cik tur vispār tās bumbas bija uz komandu.
Tajās sitienu sērijās vienmēr tik ilgi bija jāgaida tas savs sitiens, kurš tāpat būs
tizls un garām. Tad reiz klasesbiedrs, kurš stāvēja vārtos, nebija atnācis un es
izdomāju, ka ielīdīšu vārtos. Tur vienmēr bija, ko darīt. Tur tu esi viens un tev
visu laiku dauza, bet otrā pusē stāvi rindā, kamēr varēsi uzsist. Un tā arī palika.
- Tu, Artur, nāc no Limbažiem, kur vispār, šķiet, stadions laikam ir tāda
viena no centrālajām vietām. Citas izejas, kā spēlēt futbolu, tev nemaz
nebija?
- A.K.: Nu tā varētu teikt. Agrāk vēl stadionam bija tribīnes, kuras tagad gan ir
nojauktas. Tad nu tribīnes bija tāda kā tusiņu vieta un laukums, protams, bija
treniņu vieta.
- Limbaži, kaut arī ir salīdzinoši maza pilsēta, no tās nāk samērā daudz
futbolistu. Vai futbols tur bija tāda top lieta?
- A.K.: Nu jā, jā. Toreiz arī Limbažiem bija sadarbība ar Audu, principā Limbaži bija kā tāds fārmklubs. Tad nu mēs tur arī trenējāmies un cīnījāmies par to
iespēju, jo spēcīgākie tika trenēties un spēlēt uz Audu.
- Un cik tev nopietni tas sanāca?
- A.K.: Nu mani arī ik pa laikam Auda izsauca pie sevis, un kaut kādas spēles es
tur spēlēju. Atceros, ka Gorkšs arī tad spēlēja. Bet četrpadsmit gados man bija
jūnijs 2016 | www.lff.lv