Latvijas Futbols Maijs/Jūnijs 2016 | Page 17

17 Iekārtojamies mazā kūrortā, kurā reti kad iegriežas ārvalstnieki. Šī iemesla dēļ visi uzraksti, ēdienu apraksti un pārējie sadzīviskie elementi bija tikai japāņu valodā. Te arī ik pa laikam apmetas Japānas futbola izlases, jo pa vidu atrodas futbola laukums, kā arī nedaudz nostāk vairāki mazie laukumi. Apkārt pilnīgs miers, meži un termālie avoti. Tiekam sadalīti dzīvošanai mājiņās. Latviešus nošķiram un integrējam starp japāņiem, lai izveidojas ciešāka saikne un iemācās veidot attiecības bez valodas. Tas izdodas. Paši japāņu bērni guļ uz grīdas jeb tatami. Tukša, īpaša istaba bez mēbelēm, kurā tiek iekārtotas guļvietas. Liepājnieki tiek pie ērtām, mums zināmajām gultām. Ēdienkartē ir vien nedaudz kaut kas mums pazīstams, bet lielākā daļa sastāv no īpatnējām un eiropietim savādām lietām. Neliela daļa mūsu garšas un smaržas kārpiņām bija pilnīgi nederīga un neizprotama. Parasti vaicā, vai nepārtraukti ēdām suši? Nē, tie bija retos gadījumos, bet no suši paveidiem visbiežāk tikām pie maguro, sake un tai, kā arī brokastīs, pusdienās un vakariņās regulāri tika ēsta populārā miso zupa. Tā kā latvieši un japāņi bija savā starpā apraduši, bija pienācis laiks bērnus izglītot un samazināt valodas barjeru. Devāmies atspirdzinošā jūnijs 2016 | www.lff.lv