Latvijas Futbols Maijs 2014 | Page 125

“ Viņš gan man, gan daudziem ir kā spor- ta, futbola tēvs. Mēs visi izgājām viņa skolu.” - Tēvs arī spēlēja futbolu? - Nē, nekad nav spēlējis. Bet viņš vienmēr skrēja. Vecāki mani atbalstīja, toreiz, padomju laikos, viņiem ne par ko nevajadzēja maksāt, ļoti daudz braukājām, ļoti daudz spēlējām, apbraukājām visu bijušo PSRS, un vecākiem bērnu treniņi ne- bija nekāds finansiālais slogs. Ne- bija pat nekādu jautājumu – ja es gribēju trenēties, tātad es trenējos. - Vai Jūs gribētu, lai Jūsu dēls kļūst par profesionālu futbolistu? - Man nekas nebūtu pretī. Ja viņš izvēlēsies šo profesiju, es viņu atbalstīšu. Mans dēls Edgars gan ir tikai trīs mēnešu vecs, un pagaidām par to runāt pāragri. Savukārt meitai Sandrai ir piecpadsmit, un viņa, tāpat kā sieva, nekādā veidā nav saistīta ar sportu. - Lai gan nekad neesat bijis rupjš spēlētājs, savulaik Skonto sastāvā tikāt noraidīts no laukumu Virslīgas spēlē pret Liepājas metalurgu un saņēmāt nopietnu diskvalifikāciju par sitienu Dzintaram Zirnim. Kas toreiz notika? - Nekas. Es viņam iesitu, viņš simulēja un nokrita. Tā futbolā gadās, ārpus laukuma mums bija lieliskas attiecības, kopā spēlējām gan izlasē, gan Liepājā. Nebija nekādu problēmu. - Vai tas bija domāts simboliski, ka Zirnis izlasē debitēja apmēram mēnesi pēc šī kautiņa, nomainot tieši jūs? - Domāju, ka jā. Gilis toreiz tādā veidā atbalstīja mani, jo biju diskvalificēts uz piecām spēlēm. Bet tur nekā ne- bija, bija soda sitiens, mēs stāvējām sieniņā un visi grūstījās. Un kaut kā tā sanāca. Viņš simulēja, bet rakstīja, ka es viņu gandrīz vai esmu nositis. Bet tas neko nenozīmēja, mēs, lai gan to neizdarījām, pēc tā mača mierīgi varējām aiziet kopā padzert alu. Tā ir spēle. Spēle ir kā teātris, bet futbolis- ti kā aktieri. Es vispār neesmu rupjš spēlētājs, šī ir vienīgā sarkanā kartīte par rupjību manā karjerā. Rupekļus soda pats futbols, tāpēc es tāds neesmu. - Citā spēlē pret to pašu Liepāju iesitāt bumbu vārtos no centra, kas tomēr ir rets gadījums. To epizodi atceraties? - Jā, ļoti labi atceros, Liepājā bija sti- prs vējš, un pēc mana sitiena no cen- tra bumba ar tā palīdzību ielidoja vārtos. Tā bija svarīga spēle, un mēs uzvarējām ar 1 pret 0. No centra iesitu arī Sadraudzības kausā, vairs neatceros kam. Es bieži trenējos sist pa vārtiem no centra, Starkovs par to vienmēr smējās, bet divas reizes mača laikā man izdevās to izdarīt. Ja vārtsargs izgāja no vārtiem, bieži centos sist, šādas iemaņas var uztrenēt. Ja būsi trenējies un spēlē radīsies iespēja, to izdarīsi. Ja nebūsi trenējies, tad nokavēsi.