mēs reti kad esam tik labi spēlējuši , spēlējām atklātu , uzbrūkošu futbolu , un apspēlējām ungārus . Parasti mēs tā nespēlējam , parasti spēlējam no aizsardzības .
- Vai spēle no aizsardzības ir mūsu spēle ? - Jā , tā ir mūsu spēle . Taču tā ne visai patīk līdzjutējiem . Labāk ir uzbrukt , bet , lai uzbruktu , tev ir jābūt stipram , taviem aizsargiem spēlē viens pret viens jābūt ļoti stipriem . Bet mums viss ir būvēts tā , ka aizsargiem vienmēr noteikti ir nepieciešama palīdzība .
- Kāpēc tā ir ? - Izlašu līmenim viņi ir par vāju .
- Igors Stepanovs taču nebija vājš . - Stepanovs nebija vājš , un tāpēc mēs spēlējām ļoti labi . Gorkšs tagad arī nav vājš , bet pietrūkst citu .
- Vai nav tā , ka Latvijas izlasei vienmēr ir 3-4 pozīcijas , kurās īsti nav ko ielikt un kuras krīt ārā no sastāva ? - Jā , tā ir . Protams , ka tā ir . Laukumā ir tikai vienpadsmit spēlētāji , un 30 procenti no viņiem ir vājais posms . Tā ir grūti spēlēt .
- Ko Jums vispār nozīmēja Latvijas izlase ? - Lepnumu . Iespēju pārstāvēt savu valsti , pierādīt starptautiskā arēnā , ka Latvija vispār eksistē . Atceros , kad spēlēju ārzemju klubos , parasti neviens nezināja , kas tā tāda Latvija ir , bet pēc izlašu mačiem teica – skatījāmies , jūs esat malači . Mēs reāli nesām Latvijas vārdu pasaulē .
- Savu pirmo spēli izlasē atceraties ? - Jā , tā bija Baltijas kausā pret igauņiem , tepat Rīgā , Daugavas stadionā . Mēs uzvarējām ar 2 pret 0 . Toreiz es pat Skonto nespēlēju , bet Jānis Gilis , lai gaiša viņam piemiņa , mani paņēma izlasē . Kaut ko manī ieraudzīja , kaut kas viņam iepatikās . Toreiz biju izgājis sagatavošanas posmu ar Skonto , bet Starkovs pateica , ka nederu pirmajai komandai , ka spēlēšu pie dublieriem . Bet Gilis mani pamanīja un paņēma izlasē . Sākumā sēdēju tikai uz maiņu , bet tad izlaida pret igauņiem , un es savu iespēju izmantoju . Tad sāku spēlēt regulāri , un arī Skonto sāka man vairāk uzticēties .
- Un kā vispār nonācāt futbolā ? - Nejaušības pēc . Treneris Karpovs skolā bija izlicis paziņojumu , un es pieteicos . Dzīvoju Mārupē , bet mācījos Rīgas 53 . vidusskolā Āgenskalnā .
- Pats gribējāt vai vecāki virzīja ? - Pats gribēju , un pats arī pieteicos . Mācījos vienā klasē ar Aleksandru Koļinko , kopā pierakstījāmies , kopā aizgājām un kopā spēlējām .
- Kāpēc Jūs sauc Imants Bledelis , kas izklausās simtprocentīgi latvisks vārds un uzvārds , bet runājat krieviski ? - Es varu runāt arī latviski , taču diemžēl ne pietiekami labā līmenī . Tēva valoda bija latviešu , mammas – krievu , un tā iznāca , ka ģimenē runājām krieviski . Tā kļuva par manu dzimto valodu .
- Deviņdesmito gadu vidū protokolos figurējāt nevis kā Imants Bleidelis , bet Imants Bleideļs . - Jā , tā bija , bet es nomainīju uzvārdu .