“ Viņš gan man, gan
daudziem ir kā spor-
ta, futbola tēvs. Mēs
visi izgājām viņa
skolu.”
- Tēvs arī spēlēja futbolu?
- Nē, nekad nav spēlējis. Bet viņš
vienmēr
skrēja.
Vecāki
mani
atbalstīja, toreiz, padomju laikos,
viņiem ne par ko nevajadzēja maksāt,
ļoti daudz braukājām, ļoti daudz
spēlējām, apbraukājām visu bijušo
PSRS, un vecākiem bērnu treniņi ne-
bija nekāds finansiālais slogs. Ne-
bija pat nekādu jautājumu – ja es
gribēju trenēties, tātad es trenējos.
- Vai Jūs gribētu, lai Jūsu dēls kļūst
par profesionālu futbolistu?
- Man nekas nebūtu pretī. Ja viņš
izvēlēsies šo profesiju, es viņu
atbalstīšu. Mans dēls Edgars gan ir tikai
trīs mēnešu vecs, un pagaidām par to
runāt pāragri. Savukārt meitai Sandrai
ir piecpadsmit, un viņa, tāpat kā sieva,
nekādā veidā nav saistīta ar sportu.
- Lai gan nekad neesat bijis rupjš
spēlētājs, savulaik Skonto sastāvā tikāt
noraidīts no laukumu Virslīgas spēlē
pret Liepājas metalurgu un saņēmāt
nopietnu diskvalifikāciju par sitienu
Dzintaram Zirnim. Kas toreiz notika?
- Nekas. Es viņam iesitu, viņš
simulēja un nokrita. Tā futbolā gadās,
ārpus laukuma mums bija lieliskas
attiecības, kopā spēlējām gan izlasē,
gan Liepājā. Nebija nekādu problēmu.
- Vai tas bija domāts simboliski,
ka Zirnis izlasē debitēja apmēram
mēnesi pēc šī kautiņa, nomainot tieši
jūs?
- Domāju, ka jā. Gilis toreiz tādā veidā
atbalstīja mani, jo biju diskvalificēts
uz piecām spēlēm. Bet tur nekā ne-
bija, bija soda sitiens, mēs stāvējām
sieniņā un visi grūstījās. Un kaut kā
tā sanāca. Viņš simulēja, bet rakstīja,
ka es viņu gandrīz vai esmu nositis.
Bet tas neko nenozīmēja, mēs, lai gan
to neizdarījām, pēc tā mača mierīgi
varējām aiziet kopā padzert alu. Tā ir
spēle. Spēle ir kā teātris, bet futbolis-
ti kā aktieri. Es vispār neesmu rupjš
spēlētājs, šī ir vienīgā sarkanā kartīte
par rupjību manā karjerā. Rupekļus
soda pats futbols, tāpēc es tāds neesmu.
- Citā spēlē pret to pašu Liepāju iesitāt
bumbu vārtos no centra, kas tomēr ir
rets gadījums. To epizodi atceraties?
- Jā, ļoti labi atceros, Liepājā bija sti-
prs vējš, un pēc mana sitiena no cen-
tra bumba ar tā palīdzību ielidoja
vārtos. Tā bija svarīga spēle, un mēs
uzvarējām ar 1 pret 0. No centra iesitu
arī Sadraudzības kausā, vairs neatceros
kam. Es bieži trenējos sist pa vārtiem
no centra, Starkovs par to vienmēr
smējās, bet divas reizes mača laikā man
izdevās to izdarīt. Ja vārtsargs izgāja
no vārtiem, bieži centos sist, šādas
iemaņas var uztrenēt. Ja būsi trenējies
un spēlē radīsies iespēja, to izdarīsi.
Ja nebūsi trenējies, tad nokavēsi.