mēs reti kad esam tik labi spēlējuši, spēlējām atklātu, uzbrūkošu futbolu, un apspēlējām ungārus. Parasti mēs tā nespēlējam, parasti spēlējam no aizsardzības.
- Vai spēle no aizsardzības ir mūsu spēle?- Jā, tā ir mūsu spēle. Taču tā ne visai patīk līdzjutējiem. Labāk ir uzbrukt, bet, lai uzbruktu, tev ir jābūt stipram, taviem aizsargiem spēlē viens pret viens jābūt ļoti stipriem. Bet mums viss ir būvēts tā, ka aizsargiem vienmēr noteikti ir nepieciešama palīdzība.
- Kāpēc tā ir?- Izlašu līmenim viņi ir par vāju.
- Igors Stepanovs taču nebija vājš.- Stepanovs nebija vājš, un tāpēc mēs spēlējām ļoti labi. Gorkšs tagad arī nav vājš, bet pietrūkst citu.
- Vai nav tā, ka Latvijas izlasei vienmēr ir 3-4 pozīcijas, kurās īsti nav ko ielikt un kuras krīt ārā no sastāva?- Jā, tā ir. Protams, ka tā ir. Laukumā ir tikai vienpadsmit spēlētāji, un 30 procenti no viņiem ir vājais posms. Tā ir grūti spēlēt.
- Ko Jums vispār nozīmēja Latvijas izlase?- Lepnumu. Iespēju pārstāvēt savu valsti, pierādīt starptautiskā arēnā, ka Latvija vispār eksistē. Atceros, kad spēlēju ārzemju klubos, parasti neviens nezināja, kas tā tāda Latvija ir, bet pēc izlašu mačiem teica – skatījāmies, jūs esat malači. Mēs reāli nesām Latvijas vārdu pasaulē.
- Savu pirmo spēli izlasē atceraties?- Jā, tā bija Baltijas kausā pret igauņiem, tepat Rīgā, Daugavas stadionā. Mēs uzvarējām ar 2 pret 0. Toreiz es pat Skonto nespēlēju, bet Jānis Gilis, lai gaiša viņam piemiņa, mani paņēma izlasē. Kaut ko manī ieraudzīja, kaut kas viņam iepatikās. Toreiz biju izgājis sagatavošanas posmu ar Skonto, bet Starkovs pateica, ka nederu pirmajai komandai, ka spēlēšu pie dublieriem. Bet Gilis mani pamanīja un paņēma izlasē. Sākumā sēdēju tikai uz maiņu, bet tad izlaida pret igauņiem, un es savu iespēju izmantoju. Tad sāku spēlēt regulāri, un arī Skonto sāka man vairāk uzticēties.
- Un kā vispār nonācāt futbolā?- Nejaušības pēc. Treneris Karpovs skolā bija izlicis paziņojumu, un es pieteicos. Dzīvoju Mārupē, bet mācījos Rīgas 53. vidusskolā Āgenskalnā.
- Pats gribējāt vai vecāki virzīja?- Pats gribēju, un pats arī pieteicos. Mācījos vienā klasē ar Aleksandru Koļinko, kopā pierakstījāmies, kopā aizgājām un kopā spēlējām.
- Kāpēc Jūs sauc Imants Bledelis, kas izklausās simtprocentīgi latvisks vārds un uzvārds, bet runājat krieviski?- Es varu runāt arī latviski, taču diemžēl ne pietiekami labā līmenī. Tēva valoda bija latviešu, mammas – krievu, un tā iznāca, ka ģimenē runājām krieviski. Tā kļuva par manu dzimto valodu.
- Deviņdesmito gadu vidū protokolos figurējāt nevis kā Imants Bleidelis, bet Imants Bleideļs.- Jā, tā bija, bet es nomainīju uzvārdu.