skatos un pie sevis domāju par to, kā
šajās situācijās nospēlētu es. Iespējams,
ka vēl jāpaiet laikam, ka puiši nav
saspēlējušies, nav vēl tik pieredzējuši.
- Kā vērtējat vidējo līniju, kura
dažreiz saņem kritiku no ierindas
līdzjutējiem?
- Aleksandrs Fertovs ir ļoti uzlabo-
jis meistarību, it sevišķi tas redzams
izlases mačos, kur viņš vienmēr spēlē
ļoti labi. Arī Artī Lazdiņš ir progresējis,
taču... (ilgi domā) Būsim godīgi, ja to
pašu Vitāliju Astafjevu tagad ieģērbtu
izlases kreklā un palaistu laukumā,
viņš joprojām nenospēlētu sliktāk.
- Jūs tiešām tā domājat?
- Nu labi, būtu Astafjevam nedaudz
jāpatrenējas, bet principā – jā. Ar to
es negribu teikt, ka Lazdiņš ir slikts
spēlētājs. Es gribu teikt to, ka viņam
vēl daudz jāstrādā un jātrenējas. Arī
Artūram Zjuzinam ir vēl daudz kur
jāpiestrādā.
- Vai viņa priekšteča Aleksandra
Starkova laiks ir aizgājis?
- Starkovs vienmēr paliks Starko-
vs. Viņš Latvijas futbolam ir iedevis
ļoti daudz, būtībā uzaudzināja mūsu
paaudzi. Viņš mācēja ar mums sas-
niegt rezultātu. Viņš burtiski juta katru
spēlētāju. Viņš varēja būt ļoti dažāds –
vienu dienu apsēsties pie viena galda
ar spēlētāju un normāli parunāties,
bet otru jau būt skarbs. Citreiz atnāci
uz treniņu un vispār nesaprati, kas
notiek – viņš tāāāāā mācēja piegriezt
skrūves. Turklāt nevis piegriezt skrūves
kādam jaunajam spēlētājam, bet arī
tādiem vīriem kā Astafjevs un Mihails
Zemļinskis. Starkovs vienmēr juta īsto
brīdi, dažreiz uzvarējām, rādījām labu
spēli, bet viņš – vienkārši ieblieza.
Dažreiz speciāli radīja kādu konflikta
situāciju, sapurināja. Atceros, ka reiz
spēlējām draudzības maču Spānijā un
Vladmirs Koļesņičenko treniņā bija uz-
vilcis Barcelona getras. Par to Starko-
vs viņam uzlika sodu. Disciplīna bija
- Kā skatāties uz Marianu Paharu kā pamatīga, pie Starkova vienmēr bija
izlases treneri?
kārtība.
- Ļoti pozitīvi, domāju, ka viņš sevi
pierādīs.