ir jāspēlē . Tā bija turnīra atslēgas kļūda - ja nebūtu tajā brīdī ielaiduši , domāju būtu noturējuši uzvaru , vai vismaz nezaudētu .
- Kāds viņam kaut ko teica par šo kļūdu ? - Nē , neviens neko neteica . Kļūdas ir spēles sastāvdaļa . Visi kļūdās . Šoreiz tas bija Rubins , citreiz kāds cits . Neviens nevienu nevainoja , mēs visi visu sapratām .
- Kāpēc salūzāt mačā pret Nīderlandi ? - Tā vienam un tam pašam sastāvam bija trešā spēle pēc kārtas , un jutās nogurums , it sevišķi otrajā puslaikā .
- Vai tā nebija Starkova kļūda – uzlikt laukumā to pašu sastāvu , ko pirmajās divās spēlēs ? - Es nedomāju , ka tā bija kļūda un no tā kaut kas būtu mainījies . Nīderlandiešiem bija citi ātrumi nekā mums , viņi bija augstāka līmeņa komanda nekā Latvija . Viens Marks Overmarss vien bija ko vērts . Es otrajā puslaikā spēlēju pret viņu , bija ļoti grūti , es pat teiktu , ka viņš bija viens no pašiem sarežģītākajiem pretspēlētājiem , pret ko iznācis spēlēt . Lai gan esmu spēlējis pret daudziem , Ronaldo , Luišu Figu un Mihaēlu Ballaku ieskaitot . Vēl kā ļoti sarežģītu pretspēlētāju varu nosaukt čehu Janu Kolleru , viņš bija izcils spēlētājs .
- Pirms spēles ar Nīderlandi vispār ticējāt uzvarai , vai bija jau nolemtības sajūta ? - Protams , ticējām . Vismaz es vienmēr laukumā gāju ar cerību . Bet toreiz nesanāca , viss salikās ne tā , kā gribējām .
Vispirms 11 metru soda sitiens , kura nebija , pēc tam no aizmugures ielaisti vārti . Nebūtu bijis šo abu netaisnīgo vārtu , domāju , otrajā puslaikā mēs būtu ar viņiem pacīnījušies . Lai gan arī tāpat Valentīnam Lobaņovam bija laba iespēja iesist . Nesanāca .
- Kad gājāt laukumā pirmajā mačā ar Čehiju , visi izskatījāties nedaudz sabijušies . Tā tiešām bija ? - Nebijām nobijušies no spēles un pretinieka , laukumā gājām ar pārliecību . Taču no atmosfēras trīcēja kājas , stadionā bija kādi 5000 Latvijas līdzjutēji , tad vēl sāka skanēt Latvijas himna , un vispār pār ķermeni sāka skriet skudriņas . Skudriņas , protams , himnas laikā ir skrējušas arī pirms citiem mačiem , bet nekad ne tik spēcīgi , kā toreiz .
- Kādi Jums bija mērķi , kad braucāt uz čempionātu ? Iziet no grupas ? - Mērķis bija nospēlēt cienīgi . Tomēr labi sapratām , ar ko mums būs jāspēlē .
- Daudzi spēlētāji ir teikuši , ka pēc čempionāta bija nedaudz vilšanās sajūta , jo tie ir svētki līdzjutējiem . Savukārt futbolisti no tā visa neko neredz un reāli visu laiku pavada , sēžot viesnīcā . - Tā arī bija . Vienu reizi mūs aizveda uz vietējo mēriju , vienu reizi uz fantastisku restorānu uzēst piena sivēnus , bet visu pārējo laiku pavadījām , sēžot bāzē .
- Ģimenes vispār redzējāt ? Kā Rīgā savācāmies , tā reāli mēnesi bijām prom . Sievas un draudzenes varēja atbraukt brīvdienās ciemos uz