ir jāspēlē. Tā bija turnīra atslēgas kļūda- ja nebūtu tajā brīdī ielaiduši, domāju būtu noturējuši uzvaru, vai vismaz nezaudētu.
- Kāds viņam kaut ko teica par šo kļūdu?- Nē, neviens neko neteica. Kļūdas ir spēles sastāvdaļa. Visi kļūdās. Šoreiz tas bija Rubins, citreiz kāds cits. Neviens nevienu nevainoja, mēs visi visu sapratām.
- Kāpēc salūzāt mačā pret Nīderlandi?- Tā vienam un tam pašam sastāvam bija trešā spēle pēc kārtas, un jutās nogurums, it sevišķi otrajā puslaikā.
- Vai tā nebija Starkova kļūda – uzlikt laukumā to pašu sastāvu, ko pirmajās divās spēlēs?- Es nedomāju, ka tā bija kļūda un no tā kaut kas būtu mainījies. Nīderlandiešiem bija citi ātrumi nekā mums, viņi bija augstāka līmeņa komanda nekā Latvija. Viens Marks Overmarss vien bija ko vērts. Es otrajā puslaikā spēlēju pret viņu, bija ļoti grūti, es pat teiktu, ka viņš bija viens no pašiem sarežģītākajiem pretspēlētājiem, pret ko iznācis spēlēt. Lai gan esmu spēlējis pret daudziem, Ronaldo, Luišu Figu un Mihaēlu Ballaku ieskaitot. Vēl kā ļoti sarežģītu pretspēlētāju varu nosaukt čehu Janu Kolleru, viņš bija izcils spēlētājs.
- Pirms spēles ar Nīderlandi vispār ticējāt uzvarai, vai bija jau nolemtības sajūta?- Protams, ticējām. Vismaz es vienmēr laukumā gāju ar cerību. Bet toreiz nesanāca, viss salikās ne tā, kā gribējām.
Vispirms 11 metru soda sitiens, kura nebija, pēc tam no aizmugures ielaisti vārti. Nebūtu bijis šo abu netaisnīgo vārtu, domāju, otrajā puslaikā mēs būtu ar viņiem pacīnījušies. Lai gan arī tāpat Valentīnam Lobaņovam bija laba iespēja iesist. Nesanāca.
- Kad gājāt laukumā pirmajā mačā ar Čehiju, visi izskatījāties nedaudz sabijušies. Tā tiešām bija?- Nebijām nobijušies no spēles un pretinieka, laukumā gājām ar pārliecību. Taču no atmosfēras trīcēja kājas, stadionā bija kādi 5000 Latvijas līdzjutēji, tad vēl sāka skanēt Latvijas himna, un vispār pār ķermeni sāka skriet skudriņas. Skudriņas, protams, himnas laikā ir skrējušas arī pirms citiem mačiem, bet nekad ne tik spēcīgi, kā toreiz.
- Kādi Jums bija mērķi, kad braucāt uz čempionātu? Iziet no grupas?- Mērķis bija nospēlēt cienīgi. Tomēr labi sapratām, ar ko mums būs jāspēlē.
- Daudzi spēlētāji ir teikuši, ka pēc čempionāta bija nedaudz vilšanās sajūta, jo tie ir svētki līdzjutējiem. Savukārt futbolisti no tā visa neko neredz un reāli visu laiku pavada, sēžot viesnīcā.- Tā arī bija. Vienu reizi mūs aizveda uz vietējo mēriju, vienu reizi uz fantastisku restorānu uzēst piena sivēnus, bet visu pārējo laiku pavadījām, sēžot bāzē.
- Ģimenes vispār redzējāt? Kā Rīgā savācāmies, tā reāli mēnesi bijām prom. Sievas un draudzenes varēja atbraukt brīvdienās ciemos uz