63
Šeit jāievieto video
Jānis Mežeckis pēc Eiropas čempionāta fināla kopā ar spēles tiesnešiem.
Pa labi no J. Mežecka - spēles galvenais tiesnesis Marks Klatenburgs.
kāds notika vienkārši bums. Es zinu, kā sagaidīja
tos pašus ungārus un Velsu. Tā ir interese. Jauno
futbolistu, bērnu interese. Redzējāt, cik daudz
bija bērnu tieši čempionāta laikā, kas brauca skatīties kopā ar saviem vecākiem. Es domāju, ka tas
ir pluss. Tā ir futbola popularizēšana visā Eiropā.
Futbols visā pasaulē ir numur viens, bet labākie
futbolisti tomēr ir koncentrējušies Eiropā, lielajās
līgās, tā ka es redzu tikai plusus. Skaidrs, ka var
kaut ko uzlabot, redzēsim nākošo Eiropas čempionātu 2020. gadā, kad tas notiks 13 dažādās
pilsētās – tas būs interesanti. Tā ir nākotne.
- Varat pastāstīt sīkāk par šo formātu?
- 2020. gadā būs tieši 60 gadi, kad tiek spēlēts
Eiropas čempionāts. Tas bija 1960. gadā arī tieši
Parīzē, kad Padomju Savienības izlase apspēlēja
Dienvidslāviju. Tagad, pamatojoties uz šo jubilejas gadu, ir tāds jauns projekts, kur visas 24 komandas tiks sadalītas pa 13 pilsētām, tās pilsētas
jau ir noteiktas, es varētu tās saukt, bet baidos, ka
kādu izlaidīšu.
jūlijs 2016 | www.lff.lv
- Kura mums ir tuvākā?
- Sanktpēterburga. Ja nemaldos, tad bija arī Kijeva un Varšava. Labākie stadioni, lielākās pilsētas,
varbūt ne galvaspilsētas, bet labākās un svarīgākās
pilsētas valstī, tur būs labākie stadioni, viesnīcas,
muzeji. Tas būs interesanti. Tas būs jauns izaicinājums. Skaidrs, ka būs sava veida, es neteikšu, ka
problēmas, bet būs sarežģījumi ar loģistiku, jo skatītājiem ceļot līdzi savai komandai varbūt būs kādas
neērtības. Cik es sapratu, tad pēc jaunās struktūras,
ja valsts komanda kvalificējas, tad vismaz divas spēles priekšsacīkšu grupā ir garantētas tajā stadionā
un pilsētā, kas ir no tās valsts. Piemēram, ja Anglija
spēlēs, tad Vemblija stadionā būs priekšsacīkstes.
Kaut arī zinu, ka Vemblijā būs fināls un viens no
pusfināliem.
- Tā nav negodīga priekšrocība, spēlējot savās
mājās?
- Es nedomāju, ka negodīga. Godīgi sakot, es nezinu.
Bet tas būs interesanti. Tas ir tāds jauns izaicinājums. Nezinu, vai to pēc tam ieviesīs jau praksē pēc
tam, bet tas pierādīsies 2020. gadā.
- Peļņa no Eiropas čempionāta
šogad vairāk nekā 800 miljoni
eiro. Tas lielā mērā tāpēc, ka
komandu skaits palielinājies?
- Kā tad! Tas arī ir viens no tiem
plusiem. Ir vairāk spēļu, ir vairāk televīzijas translāciju, vairāk
var piesaistīt uz spēļu skaitu šos
reklāmdevējus. Tas ir viens no
tādiem plusiem.
- Daudzi diskutē un prāto, kas
ir Islandes un Velsas panākumu atslēgas. Ko jūs par to
domājat?
- Par Islandi mums nav ko tur
brīnīties, viņi ar mums spēlēja
vienā grupā. Es domāju, ka mums
šī grupa pierādīja, ja Holande no
šīs grupas nevarēja kvalificēties
uz Eiropas čempionātu. Islandei
šis darbs tagad dod tos augļus,
ko viņi savā laikā ir ieguldījuši
gan infrastruktūrā, gan jauno
spēlētāju apmācībā. Es domāju,
ka arī pareiza transfēru politika,
jo viņiem ļoti daudz bērnu, kad
jau var pateikt, ka no viņa var
izaugt labs futbolists, viņi brauc
uz ārzemju klubiem. Un – ko es
uzskatu par galveno panākumu
iemeslu – ir viņu treneris Lars
Lāgerbeks, kurš sevi pierādīja,
strādājot arī ar Zviedrijas izlasi
un tagad ar Islandes izlasi. Es
klausījos vienu no viņa lekcijām
šogad, Bratislavā, kur mēs kopā
ar Daini Kazakeviču bijām. Ļoti
interesanti. Un man ir prieks, ka
viņš piekrita atbraukt pie mums
šogad rudenī uz PRO licences
kursiem. Būs iespēja mūsu treneriem un žurnālistiem piedalīties
viņa lekcijā.
- Ko Latvijas futbols varētu paņemt no Islandes?
- Atgriežoties pagātnē, 2004.
gadā mēs bijām tie, kuri kvalificējāmies, un daudzi ņēma
no mums piemēru. Ir daudzas
attīstītas valstis, negribu tagad
saukt, bet kur futbols ir viens no
vadošajiem sporta veidiem, kuras
nekad dzīvē nav bijušas Eiropas
čempionātā. Toreiz vairāk bija arī
veiksmes faktors. Atceroties to,
tas bija interesants notikums visā
Eiropas un pasaules futbolā. Ko
mēs varam paņemt? To, ka mums
ir jāattīsta infrastruktūra, jo bez
infrastruktūras to nevar sasniegt,
Islandē ir halles, mākslīgie lau-
kumi. Tā vide, kur dzīvo Islandes
cilvēki, ir tāda depresīva. Agrāk
bija tā, ka Islande bija pirmajā
vietā pasaulē pašnāvību skaita
ziņā vecumā līdz 20 gadiem, jo
priekš viņiem izrauties un spēlēt
Eiropā – tas ir notikums, un arī
vecāki grib, lai viņu bērni varētu
attīstīties gan futbola ziņā, gan
vispār intelektuāli. Tāpēc spēlēt
ārzemēs priekš viņiem ir reāls
mērķis. Es domāju, ka mums ir
jāņem no katras no šīm valstīm,
gan no Velsas, kur var strīdēties,
kas tur ir populārāks – regbijs vai
futbols. Bet futbols tur vienmēr
bijis populārs, vienmēr ir bijuši
labi futbolisti, kuri spēlē labās
līgās. Viņiem ir superzvaigzne –
Garets Beils. Ja viss saiet kopā, tad
ir kvalifikācija.
- Kā jums patika fināla scenārijs?
- Jebkurš fināls pats par sevi ir
interesants. Galvenie favorīti bija
franči, visi uz to arī cerēja. It sevišķi Francijas līdzjutēji, bet lieku
reizi pierādījās, ka spēles organizācija, pašaizliedzība, protams,
arī veiksme ir viens no faktoriem,
lai varētu uzvarēt. Kad Ronaldo
augusts 2016 | www.lff.lv