27
FUTBOLISTU
LIELĀKAIS
ATBALSTS
Saruna ar
elīnu freimani
Gints un Elīna Freimaņi ar
vecāko meitu Alīsi
Vitālijs un Aļona
Maksimenko
Līdzjutēji futbolistiem ir ļoti svarīgi. Dziesmas, saucieni un
līdzi jušana liek kājām pašām skriet uz priekšu un jebkurā
divcīņā atdot pēdējos spēkus. Ne velti līdzjutēji tiek saukti
par 12. laukuma spēlētāju. Tomēr lielākie, tuvākie fani,
kuri katru dienu ir kopā ar spēlētājiem ir viņu ģimenes.
Dažas nedēļas pirms jaunā atlases cikla satikāmies ar trīs
Nacionālās futbola izlases spēlētāju sievām, lai parunātu par
dzīvi, futbolu, atbalstīšanu un ziedošanos. Piedāvājam trīs
secīgas intervijas ar FK "Jelgava" kapteiņa Ginta Freimaņa
sievu Elīnu Freimani, SV "Mattersburg" aizsarga Vitālija
Maksimenko sievu Aļonu Maksimenko un futbola kluba
"Zürich" vārtsarga Andra Vaņina sievu Annu Vaņinu.
Autore: Viktorija Mihaļčuka
Foto: no personīgā arhīva; Nora Krevņeva
jūlijs 2016 | www.lff.lv
Andris un Anna
Vaņini
- Vai ir viegli būt FK Jelgava kapteiņa un nacionālās izlases spēlētāja
sievai?
- Man neliekas, ka tas ir grūti. Redzu, kā man citas draudzenes, kurām vīri
strādā, piemēram, celtniecībā vai darbā, kur katru vakaru viņi ir mājās piecos. Ir lietas, kas ir vieglākas un ir, kas ir grūtākas. Treniņi nesākas astoņos
rītā u n nebeidzas septiņos vakarā. Ir vairāk brīvā laika ikdienā. Ir dienas, kad
citiem ir jāstrādā, bet Gintam ir brīvs. Viņam ir laiks bērniem. Kamēr viņš ar
vecāko meitu, es – ar jaunāko. Tas atvieglo sadzīvi.
- Kā jūs iepazināties? Vai caur futbolu?
- Nē, tas bija Rimi veikalā. Tad, kad man prasa, kur var dabūt tādu vīru kā
Gints, es atbildu, ka lielveikalā (smejas). Es ar kursabiedrenēm gāju uz veikalu Jelgavā. Gints ieraudzīja mani, skatījās lielām acīm, bet es pagāju garām.
Es viņu nepazinu, tolaik viņš nekāds slavenais futbolists nebija. Viņš toreiz
spēlēja Ventspilī, un pārsvarā viņš sēdēja uz soliņa. Tas bija pats karjeras sākums. Tās dienas vakarā viņš bija zvanījis manai draudzenei un prasījis pēc
cita vārda. “Kur tā Ina? Vai viņu var satikt?” Ina ir tās draudzenes vārds. “Nē,
viņa taču sen jau mājās,” teica draudzene. Pēc brīža es jautāju draudzenei:
“Bet varbūt viņš bija mani domājis? Es jau ar viņu satikos veikalā.” Draudzene
zvanīja viņam atpakaļ un beigu beigās mēs aizgājām uz krekliem (Mūzikas
klubs Jelgavā – “Jelgavas krekli” – aut.piez.). Gints ar saviem draugiem un es
ar savām draudzenēm. Tas bija 2006. gadā, un tā esam kopā. Apprecējāmies
2011. gadā.
- Tev bija interese par futbolu pirms iepazīšanās ar Gintu?
- Nē, es nezināju, ka tas var būt arī kā darbs.
- Kā tavi tuvākie reaģēja uz to, ka tu esi kopā futbolistu? Ka, iespējams,
pēkšņi var nākties braukt dzīvot citur.
- Nē, mamma un tētis visu saprot. Grūtāk to ir pieņemt vecmāmiņām un vecāka gada gājuma cilvēkiem, jo viņu laikos tā nebija, ka futbolists varēja būt
profesija.
- Ir tāds teiciens, ka aiz katra spēcīga vīra stāv vēl spēcīgāka sieviete.
Varbūt vari pastāstīt, kādām grūtībām bija jāiziet cauri?
- Grūti bija, kad Gintam bija ceļgala savainojums, kad viņš gulēja slimnīcā un
viņam bija pat domas, ka viņš pārtrauks spēlēt, bet es viņam neko neteicu,
kā viņam būtu jādara. Viņš pats tam tika pāri, atrada spēku un pārdzīvoja.
Es vienkārši biju blakus. Viņš man ir teicis, ka tas esot ļoti palīdzējis. Ir bijuši
arī strīdi, savas nesaprašanās, bet arī tam esam tikuši pāri. Kas man vēl nav
paticis? Man nav paticis braukt prom no Latvijas un dzīvot citur. Mēs dzīvojām Īrijā, kas man personīgi nepatika. Mēs dzīvojām Vācijā, kas bija drusciņ
labāk, bet tomēr arī nav Latvija. Lai vai kā, es vienmēr esmu zinājusi, ka tas ir
uz kādu laiku, un uz laiku var saņemties.
augusts 2016 | www.lff.lv