- Latvijā un pasaulē bieži tiek runāts par sieviešu līdztiesību . Vai vari droši teikt , ka tiesāšanas jomā ar to viss ir kārtībā ? - Es nejūtu , ka mani diskriminētu tikai tāpēc , ka esmu sieviete . Ja es spētu noskriet vīriešu normatīvus , domāju , es varētu dabūt arī augstāka līmeņa spēles . Šajā gadījumā es varu prasīt spēles , lai man tās dod , bet es saprotu tos apsvērumus : es nevaru noskriet tās attiecīgās FIFA prasības , kas ir nepieciešamas vīriešu tiesnešiem , un tās spēles ir patiešām ātras , kad sanāk skriet no viena līdz otram soda laukumam kādas piecas sešas reizes , un pēc tam vairs nevar paiet . Tad saproti , kāpēc ir visi tie treniņi un režīms . Ja es spētu noskriet attiecīgos normatīvus , tad sagaidītu arī augstāka līmeņa spēles . Domāju , ka tas ir godīgi arī pret spēlētājiem . Loģiski , ja tiesnesis nevar aizskriet un neko neredz , tad no spēlētāju viedokļa viņi mani nosodīs ne tāpēc , ka esmu sieviete un nemāku tiesāt , bet tāpēc , ka neesmu tam fiziski gatava .
- Kā sevi uzturi formā ? - Man nepatīk vienveidība . Zinu , ka Aleksandrs [ Anufrijevs ] ir ļoti foršs , viņš iet trenēties pirmdienās , trešdienās , piektdienās . Viņam ir programma , un ir forši viņam pievienoties , jo viņš rāda priekšā , kas ir jādara , un tad vienkārši viņam jāseko . Ir tā , ka reizēm pieceļos uz treniņiem , un pēc tā ir ļoti laba sajūta , liekas , ka varu lidot . Es mēģinu darīt arī citas lietas , piemēram , uzspēlēt tenisu vai skvošu . Lai nav tā , ka tas ir kā darbs . Aleksandram tā ir vajadzība , viņam ir tāds režīms . Ir jāskrien un jākustas , jo tad jūtos uzreiz labāk , taču nav tā , ka man būtu konkrēts režīms . Es mēģinu trīs reizes nedēļā kaut ko darīt , bet tās var būt pilnīgi dažādas lietas : skvošs , peldēšana vai vienkārši vingrinājumi . Bet ziemā es ēdu bulciņas ( smejas ).
- Kāda ir tava ikdiena pirms spēles ? - Es nedaru neko īpašu . Es cenšos , lai man nav pārspīlēti liela fiziskā slodze . Citreiz , kad man ir smagi muskuļi , tad nevaru paskriet . Nepildu smagus treniņus pirms spēles . Ir tiesneši , kuriem ir savi rituāli . Redzēju arī ārzemēs - katram tiesnesim tur ir savs rituāls . Viens sēž stūrī , otrs kaut kā speciāli velk apavus , sākumā vienu , tad otru . Es mēģinu nedomāt par to spēli līdz brīdim , kad es iznāku laukumā . Tad esmu pilnībā tajā spēlē . Ja sāc domāt par spēli ātrāk , tad nervu līmenis aug uz augšu , un tas padara tevi nervozu .
- Speciāli morāli gatavojies spēlēm ? - Nē . Kad vakarā krāmēju somu , tad tas ir rituāls , kad tiešām izeju visam cauri , pārbaudu visus dokumentus , sarakstu visus vārdus . Izeju spēlei cauri , apskatos , kurā vietā komandas ir tabulā . Braucot uz spēli , sarunas nebūs par spēli . Ja es sāku domāt par spēli iepriekš , tad kaut kas nonāk greizi , pārnervozēju .
- Par ko tiesneši savā starpā runā pirms spēles ? - Par citām spēlēm . Par iepriekšējām spēlēm , kādas ir bijušas . Ko viņi redzējuši , kas bijuši interesantākie momenti iepriekšējās spēlēs . Diskutē ar kolēģiem , vai lēmumi bija pareizi vai nepareizi , un tamlīdzīgi .
- Kādus mērķus uzstādi tuvākajā vai tālākajā nākotnē ? - Ir mazie mērķi . Sākumā debitēju Virslīgā kā asistente . Doma ir sasniegt to līmeni , lai varētu debitēt kā tiesnese laukumā . Domāju , ka tur tīri fiziski jāstrādā , lai to sasniegtu . Psiholoģiski Virslīgas spēles ir grūtākas , taču lēmumu pieņemšanas ziņā ir vieglākas . Spēlētāji kustas citādāk , neskrien , kur pagadās . Tur tiešām to spēli var lasīt , tāpēc varbūt vieglāk ir tiesāt . Tas ir tāds mērķis , vienlaikus uz to būtu jāstrādā un jāiegulda daudz , daudz vairāk . Gribas , lai ārzemju līmenī dod nozīmīgākas spēles , jo sākumā deva tikai atlases turnīrus , bet tagad saņemam arī kvalifikācijas spēles Eiropas čempionātam . Tad sanāk , ka vairs nebraucam tikai uz turnīru , bet jau uz atsevišķu spēli ar savu brigādi , ar saviem asistentiem . Nav citu valstu asistenti , kur tad jādomā , kāda būs komunikācija , kā sastrādāsimies utt .
- Kādas atšķirības starp sieviešu un vīriešu futbolu tev kā tiesnesei šķiet būtiskākās ? - Ir dažādi līmeņi . Ja tiesā Otro līgu , tad viņi spēlē līdzīgi kā meitenes – var redzēt , ka puiši netrenējas kopā , viņi skrien , kur pagadās . Ir vairāk tālo piespēļu , un tad viņi skrien pakaļ bumbai . Dublieru un Pirmajā līgā ir jau drusku citādi , līmenis ir augstāks un jau var lasīt spēli . Zinu tiesnešus , kas teiks , ka sieviešu spēli vispār nevar saprast , jo pietrūkst tehnikas . Ja tās pietrūkst , tad reizēm ir tik muļķīgi pārkāpumi , ka vienkārši apstulbsti un domā , kas tur īsti bija . Vai arī viena spēlētāja iet otrai virsū ar augsti paceltu kāju , un tad viss , ko var darīt , ir lūgt , lai netrāpa viena otrai . Sieviešu Futbola līgā ir komandas , kurām pietrūkst meistarības un izteiktu līderu . Cik saprotu , pēdējās spēlēs tur arī viņas spēlē agresīvāk nekā džeki . Ir meitenes , kurām ir viegli nospēlēt korpusā un viņas krīt . Savukārt puiši turas kājās un iet tālāk , jo tur soda nav . Arī meitenēm ir atšķirība – tiesāt ārzemēs vai Latvijā . Pat Spānijas izlasē jebkurā vecumā saspēle un pārējie spēles elementi ir gluži kā puišiem .
- Starptautiskā nozīmē nav nekādu atšķirību spēles traktējumos starp vīriešu un sieviešu futbolu ? augusts 2016 | www . lff . lv
13