Viola
- Kā futbols ienāca tavā dzīvē ? - Bērnībā trenējos vieglatlētikā , bet pēc skolas spēlēju futbolu ar puišiem . Dzīvoju Preiļos , Vārkavas pagastā . Mums vajadzēja diezgan ilgi gaidīt autobusu , tāpēc spēlēju ar puišiem . Tad astotajā klasē mums nomainījās sporta skolotājs , kas pats spēlēja futbolu . Viņš sameklēja sieviešu komandas kontaktus . Pati uzzvanīju , pati aizbraucu uz pirmo treniņu , dabūju , ka mani izsauca uz spēlēm , tad es sāku spēlēt . Tajā laikā komanda saucās „ Cerība 46 . vidusskola ”, un mēs tieši tajā vidusskolā arī trenējāmies . No 10 . klases dzīvoju Rīgā , tad te arī sanāca vairāk trenēties un spēlēt . Principā ar futbolu esmu saistīta tāpēc , ka sāku trenēties un spēlēt to .
- Uz Rīgu pārcēlies pēc pamatskolas . Vai lielpilsētā biji vienatnē ? - Gluži vienatnē nebiju , jo tēvs dzīvo Rīgā . Tas bija apzināts lēmums , ka vidusskolas izglītība būs kādā no labākajām Rīgas vidusskolām . Mācījos 64 . vidusskolā , kas skaitās salīdzinoši laba . Arī māsa bija iepriekš pārcēlusies ar līdzīgu domu , ka ir lielāka pilsēta , lielākas skolas , teorētiski arī labāka izglītība . Ne vienmēr tā ir , bet tāda bija tā ideja . Futbols vienkārši nāca līdzi .
- Vārkavas pagasta atmiņu materiālā esi pieminēta kā viena no vietējās skolas izcilniecēm . Mācības tev bija augstajā plauktiņā ? - Jā , atzīmes man bija labas gan pamatskolā , gan vidusskolā . Tad , kad stājos vidusskolā , iestājeksāmenos direktore Lāce teica : „ Tev ir labas atzīmes , bet rēķinies , ka šeit tā nebūs .” Beigās atzīmes bija tādas pašas , tāpēc bija laba sajūta , ka varu visu izdarīt .
- Vidusskolas laikā mācījies un paralēli trenējies . Vēlāk paspēji uzspēlēt arī sieviešu izlasē . Kā tiki līdz izlases līmenim ? - Es pat īsti nezinu . Labi spēlēju , tad saņēmu uzaicinājumu . Kā jau visām meitenēm , sākumā ir jauniešu izlases , un , kad jau vari uzspēlēt lielajā izlasē , tad ir lielāks gods un prieks . Katrreiz , kad sastājāmies rindā pirms himnām , bija ļoti laba sajūta . Sākumā bija tieši jauniešu izlases . Sieviešu izlasē es sevišķi daudz nespēlēju , jo es sāku tiesāt , un tad nav īsti ētiski , ja brauc uz tām pašām sacensībām ar izlasi un pēc tam kā tiesnese .
- Kāpēc sāki tiesāt ? Tas bija apzināts vai nejaušs lēmums ? - Tā bija tīra nejaušība . Biju treniņā ar puišiem Mežaparkā . Vienam no džekiņiem , kas trenējās ar mums , bija vajadzīga palīdzība . Rihards Saulenbergs jautāja , vai varu palīdzēt . Nezināju , kas bija jādara , bet kaut ko no aizmugurēm sapratu . Palīdzēju viņam uz līnijas . Pēc tam viņš man ieteica iziet tiesnešu kursus . Aizgāju , pēc tam noliku eksāmenus un sāku tiesāt , pārsvarā kā tiesneša asistente . Man liekas , ka meitenēm tā ir vieglāk sākt . Atrasties laukumā ir psiholoģiski grūtāk .
- Kurā brīdī saprati , ka futbolu vairāk tomēr tiesāsi , nevis spēlēsi ? - Principā tad , kad Ginta Pēce ieguva FIFA licenci kā galvenā tiesnese . Viņa mani paņēma līdzi uz savu pirmo turnīru Moldovā . Man pat nebija nepieciešamo gadu - man bija aptuveni 21 , bet pēc FIFA licences noteikumiem tiesneša asistenti var būt tikai no 23 gadu vecuma . Tad , kad aizbraucu uz pirmo turnīru , bija liels āķis lūpā . Gribējās vēl un vēl braukt uz ārzemēm , iepazīties ar cilvēkiem . Tiesnešiem ir drusku citādāka disciplīna nekā spēlētājiem . Kad
jūlijs 2016 | www . lff . lv