9
Viola
- Kā futbols ienāca tavā dzīvē?
- Bērnībā trenējos vieglatlētikā, bet pēc skolas spēlēju futbolu ar puišiem. Dzīvoju Preiļos, Vārkavas pagastā. Mums vajadzēja diezgan ilgi gaidīt autobusu,
tāpēc spēlēju ar puišiem. Tad astotajā klasē mums nomainījās sporta skolotājs, kas pats spēlēja futbolu. Viņš sameklēja sieviešu komandas kontaktus.
Pati uzzvanīju, pati aizbraucu uz pirmo treniņu, dabūju, ka mani izsauca uz
spēlēm, tad es sāku spēlēt. Tajā laikā komanda saucās „Cerība 46. vidusskola”, un mēs tieši tajā vidusskolā arī trenējāmies. No 10. klases dzīvoju Rīgā,
tad te arī sanāca vairāk trenēties un spēlēt. Principā ar futbolu esmu saistīta
tāpēc, ka sāku trenēties un spēlēt to.
- Uz Rīgu pārcēlies pēc pamatskolas. Vai lielpilsētā biji vienatnē?
- Gluži vienatnē nebiju, jo tēvs dzīvo Rīgā. Tas bija apzināts lēmums, ka vidusskolas izglītība būs kādā no labākajām Rīgas vidusskolām. Mācījos 64.
vidusskolā, kas skaitās salīdzinoši laba. Arī māsa bija iepriekš pārcēlusies ar
līdzīgu domu, ka ir lielāka pilsēta, lielākas skolas, teorētiski arī labāka izglītība. Ne vienmēr tā ir, bet tāda bija tā ideja. Futbols vienkārši nāca līdzi.
- Vārkavas pagasta atmiņu materiālā esi pieminēta kā viena no vietējās
skolas izcilniecēm. Mācības tev bija augstajā plauktiņā?
- Jā, atzīmes man bija labas gan pamatskolā, gan vidusskolā. Tad, kad stājos
vidusskolā, iestājeksāmenos direktore Lāce teica: „Tev ir labas atzīmes, bet
rēķinies, ka šeit tā nebūs.” Beigās atzīmes bija tādas pašas, tāpēc bija laba
sajūta, ka varu visu izdarīt.
- Vidusskolas laikā mācījies un paralēli trenējies. Vēlāk paspēji uzspēlēt
arī sieviešu izlasē. Kā tiki līdz izlases līmenim?
- Es pat īsti nezinu. Labi spēlēju, tad saņēmu uzaicinājumu. Kā jau visām meitenēm, sākumā ir jauniešu izlases, un, kad jau vari uzspēlēt lielajā izlasē, tad
ir lielāks gods un prieks. Katrreiz, kad sastājāmies rindā pirms himnām, bija
ļoti laba sajūta. Sākumā bija tieši jauniešu izlases. Sieviešu izlasē es sevišķi
daudz nespēlēju, jo es sāku tiesāt, un tad nav īsti ētiski, ja brauc uz tām pašām
sacensībām ar izlasi un pēc tam kā tiesnese.
- Kāpēc sāki tiesāt? Tas bija apzināts vai nejaušs lēmums?
- Tā bija tīra nejaušība. Biju treniņā ar puišiem Mežaparkā. Vienam no džekiņiem, kas trenējās ar mums, bija vajadzīga palīdzība. Rihards Saulenbergs
jautāja, vai varu palīdzēt. Nezināju, kas bija jādara, bet kaut ko no aizmugurēm sapratu. Palīdzēju viņam uz līnijas. Pēc tam viņš man ieteica iziet tiesnešu kursus. Aizgāju, pēc tam noliku eksāmenus un sāku tiesāt, pārsvarā kā
tiesneša asistente. Man liekas, ka meitenēm tā ir vieglāk sākt. Atrasties laukumā ir psiholoģiski grūtāk.
- Kurā brīdī saprati, ka futbolu vairāk tomēr tiesāsi, nevis spēlēsi?
- Principā tad, kad Ginta Pēce ieguva FIFA licenci kā galvenā tiesnese. Viņa
mani paņēma līdzi uz savu pirmo turnīru Moldovā. Man pat nebija nepieciešamo gadu - man bija aptuveni 21, bet pēc FIFA licences noteikumiem tiesneša asistenti var būt tikai no 23 gadu vecuma. Tad, kad aizbraucu uz pirmo
turnīru, bija liels āķis lūpā. Gribējās vēl un vēl braukt uz ārzemēm, iepazīties
ar cilvēkiem. Tiesnešiem ir drusku citādāka disciplīna nekā spēlētājiem. Kad
jūlijs 2016 | www.lff.lv
augusts 2016 | www.lff.lv