rantiju, ka spēle būs stabila.
- Tā ir laba vai slikta tendence?
- Kā lai to pasaka... Ja treneris sasniegs rezultātu,
neviens viņam neteiks, ka
nepareizi darīja, uzticoties
veterāniem.
- Bet tas pats Skonto vēl
pirms pusgada teica, ka
audzinās jaunos, taču tagad
tur no viņiem spēlē tikai
viens Vladislavs Gutkovskis.
- Pēdējos mačos arī Vladislavs Sorokins, astoņpadsmit
gadus vecs puisis. Tomēr,
runājot par kopējo tendenci,
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv
mēs Daugavpilī esam gājuši
pavisam citu ceļu, mums
tiešām spēlē daudz jauno.
Es uzskatu, ka no viņiem
nav jābaidās. Trenerim ir
jāriskē un jāuzticas jaunajiem. Tad arī viņi nobriedīs,
augs un spēlēs labāk. Jaunie,
ja viņiem ilgi nedod iespēju, sēžot uz soliņa var sākt
panīkt. Taču gribu uzsvērt, ka
tās ir manas kā funkcionāra,
nevis trenera pārdomas. Varbūt, ka treneri pateiktu kaut
ko citu.
- Vai mums šobrīd ir perspektīva jaunatne?
- Jaunatne jau tāpēc ir
jaunatne, lai vienmēr dotu
lielas cerības. Un pēc tam šīs
cerības piepildītu. Ja es neticētu jaunajiem, kāpēc lai
es nodarbotos ar akadēmijas
veidošanu? Es viņiem ļoti
ticu.
- Bet kāds ir jūsu sapnis?
Izaudzināt džeku, kurš
spēlēs Madrides Real? Kļūt
par nacionālās izlases kalvi?
- Tas nav sapnis. Es esmu apmāts ar domu, ka mūsu puiši
izklīdīs spēlēt pa visu Eiropu
un veidos kaut ko līdzīgu
Daugavpils futbola akadēmijas zirnekļu tīklam. Tas ir
tas, ko es vēlos sasniegt, un
tas, kam es ļoti ticu. Konkrētu laiku, kad tā notiks, es
gan nosaukt, protams, nevaru. Kamēr man būs spēks,
vēlēšanās un resursi, es ar to
nodarbošos.
- Kurus jūs uzskatāt par
šobrīd talantīgākajiem
Latvijas jaunajiem spēlētājiem?
- Gutkovskis ir labs, arī abi
brāļi Jānis un Dāvis Ikaunieki. Daži ļoti labi puiši ir
arī mums. Gribētu nosaukt
Verneru Zalaku, Marku
Deružinski un Pāvelu Liholetovu. Tie visi ir Latvijas U-19
izlases puiši, un viņiem ir visas izredzes nākotnē kļūt arī
par lielās izlases spēlētājiem.
Tāpat ir tāds futbolists kā
Daniels Jakovļevs, kuru es šobrīd nosauktu par līdz galam
neatklātu zvaigzni. Ja viņam
viss ar galvu būs kārtībā,
tad viņš vēl uzmirdzēs. Visi
dotumi, lai kļūtu par augsta
līmeņa futbolistu, Jakovļevam katrā ziņā ir.
- Atgriežoties pie Euro 2004,
nevar nepieminēt epizodi pēc mača ar Vāciju, kad
kopā ar Mihailu Zemļinski,
rokās turot Latvijas karogu,
veicāt goda apli apkārt stadionam.
- Jā, tas notika emociju uzplūdā. Kāds līdzjutējs Mišam
iedeva karogu un ziedus,
un mēs skrējām. Tie ir
neaizmirstami mirkļi.
- Savu tā mača krekliņu
esat saglabājis?
- Protams. Man ir arī Veslija Snaidera krekliņš, arī
ar čehiem samainījos, bet
krekls, ar kuru spēlējām pret
Vāciju, joprojām ir manās
mājās. Mums bija arī tradīcija, ka uz rezerves formas
parakstījās visa komanda.
Mājās esmu izveidojis stendu, kurā pašā centrā stāv
divi mani izlases krekliņi
– baltais un sarkanais – ar
visu komandas biedru autogrāfiem. Tāpat esmu atradis
un savācis informāciju no
preses par Latvijas izlasi un
mani, un izveidojis nelielu
piemiņas stūrīti. Tas viss ir
manās mājās, tās ir manas
atmiņas. Mana un Latvijas
vēsture. #ĢA
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv