vēl aizvien.
- Tagad, ja aizej uz stadionu, arī tikpat kaismīgi
jūti līdzi?
- Es ne tik skaļi jūtu līdzi,
cik es pārdzīvoju. Ja man
ir svarīgi, tad es pārdzīvoju
par zaudējumiem un arī
ļoti pozitīvi pārdzīvoju par
uzvarām.
- Kura spēle no čempionāta tev palikusi atmiņā
visspilgtāk?
- Latvija – Vācija noteikti.
Kaut gan arī Nīderlandes spēle bija īpaša ar to,
ka tas bija Jāņos un visi
latvieši bija sapucējušies
ar vainagiem galvās un
ar jāņuzālēm. Un arī pēc
spēles, neskatoties uz
zaudējumu, visi latvieši
gāja kopā un dziedāja
Jāņu dziesmas. Tas bija
ļoti skaisti. Redzi, pilnīgi
zosāda uzmetās (smaidot
rāda rokas). Bet Vācijas
spēle ļoti palika atmiņā tāpēc, ka pirms spēles visas
ielas bija pārpludinātas
ar Vācijas faniem un, protams, ka skaitliski mēs
bijām vismazākā fanu
grupa. Ļoti daudzi vācieši
pirms spēles bija diezgan
rupji, ļoti pārliecināti par
to, ka viņiem gaidāma ļoti
liela uzvara, un izturējās
samērā nievājoši. Un tad
bija tas mirklis, kad galarezultāts bija 0:0, un visi
latvieši tribīnēs priecājās
tā, it kā mēs būtu izcīnījuši uzvaru. Es atceros, ka
komanda turpināja riņķot
pa laukumu un pateikties
faniem un fani spēlētāAUGUSTS 2015 | www.lff.lv
jiem. Tas bija tik pacilājoši, vēl tagad atceros, kā
mana mamma dziedāja
kaut ko angliski, kaut arī
viņa angliski neko neprata (smejas). Īstenībā reti
kad sanāk tādas emocijas redzēt ikdienā no cilvēkiem. Atceros arī, kā
pienāca klāt vācieši un teica, kāpēc jūs priecājaties,
ir taču 0:0, tā nav jūsu
uzvara, tas ir neizšķirts.
Un tad mēs atbildējām, ka
viņiem futbolistu ir vairāk
nekā mums iedzīvotāju,
tāpēc mums tā ir uzvara,
tajā laikā aktīvi līdzi, tagad
vēlreiz paskatoties uz to
visu, ar visiem futbolistu, treneru un Anatolija
Kreipāna komentāriem,
nebiju iedomājusies par
to, cik patiesībā augsti sasniegumi tie bija.
Anatolijam tur fantastiski komentāri, ir vērts
noskatīties un paklausīties
vēlreiz, kaut vai par to
salīdzinājumu mērogos
un ieguldītās naudas apjomos no katras valsts un
to, kāda tai ir atdeve. Jau
tā togad pārsteigums bija
Grieķijas uzvara, bet, ja tā
salīdzina, tad tas Latvijas
“Un tas ir tas, kas
sasniegums bija vēl lielāks.
Un tādā mērogā es nebiman visvairāk patīk
ju par to aizdomājusies.
futbolā – ka katram ir
Daudziem latviešiem ir tā
mode visu kritizēt. Bet, ja
iespēja.”
pavēro no cita skatupunkta
un to, kā mēs bieži vien no
un viņi piekrita. Tas viss
nekā esam spējīgi sasniegt
man likās tā ļoti maģiski.
tik augstus rezultātus, tad
visu cieņu. Es esmu ļoti
- Tēvs teica, ka nezina,
pacietīgs fans un skatīvai vēl kādreiz kas tāds
notiks, tāpēc ir jābrauc. Ja tājs, es nekad nenosodu,
notiktu atkal, tu brauktu? neķengājos, nespļaudos
un nepagriežu muguru, es
- Jā, jā! Obligāti! Tas ir
vienkārši pacietīgi gaidu,
jādara, skaidrs! Un ar
mašīnu jābrauc, ja tas nav kad atkal būs mūsu laiks,
kaut kur ļoti tālu, kaut gan un es ticu, ka man atkal
izdosies aizbraukt uz čemPortugāle bija ļoti tālu.
pionātu, un es to arī novē- Kā tev šķiet, cik reāli tas lu.
ir?
- Es noskatījos to filmu, ko - Tā kā tu arī esi no
teātra, uzdošu to pašu
Roberts veidoja [„Futbolā
sīkumu nav”. – aut. piez.], jautājumu, ko Andrim
Bulim. Proti, Oļģerts Kroun man tas iedeva kaut
ders savā grāmatā rakstīkādu jaunu dimensiju par
jis,
ka sports, teātris un
Latvijas futbolu un izlasi.
cirks ir kā trīs pērlītes uz
Es, kaut arī biju Portugālē
vienas aukliņas. Vai arī tu
un redzēju visas spēles un
tam varētu piekrist?
atlases spēles un sekoju
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv