M. Zuntners( priekšplānā) un J. Ikaunieks iesildoties. Foto: Mārtiņš Sīlis
tikai vienu – palīdzēt un motivēt. Atdot to, ko nekad nesaņēmu, būdams viņu vecumā. Saprašanu, uzmanību un psiholoģisko atbalstu kā no pieredzējušiem spēlētājiem, tā arī no treneriem. Mūsu laikā spēlētājiem pašiem vajadzēja tikt galā ar savām problēmām, kas noteikti bija laba skola.
Pēc tām divām nedēļām, kad pamanīju Jāni, es viņā redzēju kaut ko tādu, ko nevarēju pats saprast. Dažreiz atnākot mājās pēc treniņa, es par to domāju, proti, par to, ka viņam noteikti pietrūka sportiskās agresijas, rakstura. Man vienmēr ir patikuši spēlētāji, kuri atstāj visu enerģiju uz lauku-
ma, viņš noteikti nebija no tiem. Tad nāca tā diena, kad treniņā es tomēr sapratu, kāpēc visi uz Jāni lika lielas cerības. Viņš varēja iziet ar bumbu no situācijām, būdams pat ar muguru pret vārtiem, no kurām es nekad netiktu ārā. Es sāku pievērst tam uzmanību un pārliecinājos- tas viņam sanāca ar ļoti neticamu vieglumu, un bez nekādām šaubām- tas bija talants. Šādas lietas ir ļoti maz atkarīgas no ieguldītā darba treniņos, šīs īpašības nāk no dabas, un jebkurš, kurš saprot šo spēli, to uzreiz jūt. Lieliska kreisā kāja, ļoti labs sitiens, ļoti labs tehniskais arsenāls un piespēle.
Mums ar Jāni ir ļoti labas attiecības, un mēs bieži runājamies. Jāsaka, ka Jānis vēl mācās visas īpašības, kādām jāpiemīt profesionālam futbolistam. Viena no tām ir psiholoģiskā noturība. Manuprāt, lielākais lūzuma punkts notika 2014. gada februāra sākumā. Viktors Dobrecovs jau uz
Nākamajā dienā pēc sarunas ar Dobrecovu, Ikaunieks bija cits. Ticiet man, viņš kļuva citāds!
FEBRUĀRIS 2015 | www. lff. lv