likties. Tomēr es simtprocentīgi ticu,
ka kādreiz mums atkal būs spēcīga
komanda, kura kvalificēsies kādam no
finālturnīriem.
- Kad jūs pats noticējāt, ka tā lai-
ka
komanda
var
kvalificēties
finālturnīram?
- Kad noskanēja finālsvilpe izbrauku-
ma mačā Turcijā. Mačā, kurš noslēdzās
ar 2 pret 2.
- Tiešām noticējāt tikai tad?
- Protams. Mēs sapņojām, ticējām, ka
varam, bet līdz galam neticējām līdz
pēdējam brīdim. Turklāt, ko nozīmē
sapņot vai ticēt? Nekad jau nebūs tā, ka
tu kādu rītu pamodīsies un būsi kļuvis
par Eiropas čempionāta finālturnīra
dalībnieku. Nē! Tā nebūs nekad. Mēs
ieguldījām visus spēkus, lējām asi-
nis un sviedrus un gājām līdz galam.
Un mums kāds palīdzēja no augšas –
pēdējās sekundēs izrāvām uzvaru pret
Sanmarino, tīri apspēlējām Ungāriju,
Zviedrija mums neiesita pendeli, un
arī Rīgā pret Turciju laika apstākļi
bija maksimāli nepiemēroti turkiem.
Turklāt arī Turcijā mēs taču nonācām
zaudētājos ar 0 pret 2, principā mums
jau vairs nebija nekādu izredžu,
likās, ka viss ir zaudēts, taču mēs
paņēmām un iesitām savus vārtus.
- Jums pašam arī šķita, ka viss ir
zaudēts?
- Nē, kad spēlē, tādas domas galvā
nenāk, par to aizdomājos tikai pēc tam.
- Kad Juris Laizāns ar soda sitienu
panāca 1 pret 2, šo sodu nopelnījāt
tieši jūs.
- Daudzi ir aizmirsuši to epizodi. Bet tā
tiešām bija. Tajā mačā es vairāk spēlēju
laukuma labaj