Kad atbraucu uz Bristoli bija viens
uzdevums – iekļūt 1.līgā (tagad Cham-
pionship), bet mums tas neizdevās, un
pat izkritām uz 3.līgu (tagad League
2), nomainījās treneris, un es vēlējos
mainīt komandu, uzspēlēt augstākā
līmenī. Un viņš mani nosūtīja uz dub-
lieriem, treneris pateica, ka viņam
nav vajadzīgi spēlētāji, kas grib aiziet,
un es reāli pusgadu nespēlēju. Lai gan
mana vēlme bija loģiska un saprotama.
Beigās treneris mani paņēma atpakaļ
uz pirmo komandu, un es aizvadīju di-
vus labus gadus, pēdējā sezonā tiku arī
atzīts par kluba labāko spēlētāju. Man
beidzās līgums, un komanda piedāvāja
to pagarināt. Taču es jau biju atēdies šo
zemāko līgu futbolu, tas tur ir primitīvs,
izteikta spēka spēle, pavisam savādāka
nekā man patīk.
- Iespēju tikt augstāk nebija?
- Man bija kontrakts ar Bristol Rovers,
un es nekur citur nevarēju tikt.
- Vai līgums ar šo klubu bija kļūda?
- Es tā neteiktu. Tajā laikā es gribēju aiz-
braukt no Skonto, un Garijs Džonsons
mani aizveda uz Angliju. Vispirms
atrādījos Charlton Athletic un Ipswich
Town, taču šiem klubiem nederēju.
Tad nonācu Millwall un viņi bija gata-
vi mani ņemt, piedāvāja līgumu. Taču
tajā brīdī cīņā par mani iesaistījās arī
Bristol Rovers, un man bija jāizvēlas.
Abi klubi spēlēja vienā līgā un domāja
par tikšanu uz augstāku līgu. Es
pakonsultējos ar Gariju Džonsonu, un
viņš ieteica slēgt līgumu ar Bristoles
komandu. Un tā sagadījās, ka Millwall
tajā sezonā aizgāja uz augšu, bet Bris-
tol Rovers nē. Iespējams, ka šeit man
kaut kādā veidā nepaveicās ar kluba
izvēli. Taču tāda ir dzīve, un es neko
nenožēloju. Bristolē bija ļoti labi dzīves
apstākļi, tā ir laba pilsēta, Anglijas di-
envidi, cilvēki bija ļoti jauki, klimats
arī. Es tur pavadīju četras sezonas, un
tur piedzima mans dēls.
- Pēc Anglijas perioda atkal nonācāt
Austrijā.
- Jā, Admira Wacker, taču beigās klubs
bankrotēja un ar mani līdz galam
nenorēķinājās. Bija brīdis, kad likās,
ka ir pavisam slikti, taču tad nāca
piedāvājums no Kazaņas Rubin. Tas ir
augstākais klubu līmenis, kurā esmu
spēlējis, nospēlēju tur pusotru sezonu,
biju pamatsastāva spēlētājs un atkal
guvu vārtus. Turklāt pilsēta bija ļoti laba
un interesanta. Kazaņa ir Tatarstānas
galvaspilsēta, un tur ir sajaukušās
ļoti dažādas kultūras, blakus dzīvo
kristieši un musulmaņi, blakus stāv
pareizticīgo baznīcas un mošejas. Tur
ir jūtams vēstures gars, cilvēki ir ļoti
draudzīgi un savdabīgi. Šo laiku at-
ceros ar siltām sajūtām. Arī sportiskā
ziņā viss bija ļoti labi, ieņēmām 5.vietu
Krievijas Premjerlīgā, bet dažus gadus
pēc manas aiziešanas viņi uzvarēja
čempionātā. Iekļuvām arī Eirokausos.
- Laikā, kad spēlējāt Rubin, izcēlās
skandāls par jūsu interviju pēc Lat-
vijas un Krievijas izlašu spēles, kura
noslēdzās ar 1 pret 1. Toreiz jūs likāt
saprast, ka Krievija piedāvājusi naudu
Latvijai par šīs spēles atdošanu. Vai tā
bija taisnība?
- Toreiz klīda baumas, ka Krievijas
izlase piedāvājusi naudu Latvijas izla-
sei par to, ka Latvija zaudēs spēli. Tās