39
“Šobrīd, ceļojot pa Latviju, daudzviet
var redzēt tādus futbola laukumus, par
kādiem deviņdesmito gadu sākumā
varēja tikai sapņot. Tas dod cerības, ka
bērni Latvijā joprojām spēlēs futbolu.
Tad futbols ieņems cienīgu vietu
Latvijā, un Latvija ieņems cienīgu vietu
pasaules futbolā.”
tagadni un nākotni. Nedaudz saguruši
nākamajā dienā jau ilgu laiku pirms
spēles bijām stadionā. Pēc svinīgajām
runām laukumā devās sarkanos tēr-
pos tērptie Skonto spēlētāji – Grišins,
Blagonadeždins, Astafjevs, Gņedojs,
Zemļinskis, Stepanovs, Šketovs, Tara-
sovs, Dibrivnijs, Drupass un Jeļisejevs,
un zili-baltie vefieši – Ingus Proboks
Dvorkins, Zvirbulis, Micītis, Bogdans,
Antonovs, Barkovs, Hščanovičs, Utkins,
Kuvičkins, Ževņerovičs un Troickis. Vai-
rums no šeit nosauktajiem uzvārdiem
futbola draugiem ir labi pazīstami.
Pirmos Latvijas čempionāta vārtus 23.
minūtē guva Sergejs Tarasovs, 34. mi-
nūtē bijušais daugavpilietis, nu jau ve-
fietis, Ževņerovičs rezultātu izlīdzināja,
bet pus laika pēdējā minūtē Tarasovs
atjaunoja Skonto pārsvaru, kas izrādī-
jās arī uzvaras vārti, jo 2. puslaikā vārti
netika gūti. Tas bija sākums atjaunotās
Latvijas futbola čempionātiem, un arī
Skonto komandas ilggadējiem panā-
kumiem, trīspadsmit gadus pēc kārtas
kļūstot par Latvijas čempioniem.
1992. gada čempionāts noslēdzās
ar pārspēli starp Skonto un Jelgavas
RAF, jo abas komandas bija guvušas
vienādu punktu skaitu. Čempionā-
tā savstarpējās spēlēs abas reizes
uzvarēja RAF – 2:1 un 1:0. Jelgavas
komandā tajā sezonā spēlēja pazīsta-
mi futbolisti: Gatis Ērglis, Oļegs Alek-
sejenko, Vladimirs Babičevs, Rolands
Bulders, Modris Zujevs. Pārspēle notika
22. oktobrī toreizējā ASK stadionā (Kriš-
jāņa Barona ielā, kur tagad ir sporta
un atpūtas laukums) divarpus tūkstošu
skatītāju klātbūtnē, no kuriem lielākā
daļa atbalstīja RAF spēlētājus. Skon-
to sastāvs bija gandrīz tāds pats kā
atklāšanas spēlē, tikai Tarasova vietā
laukumā devās Stradiņš, bet Drupasa
vietā – Pačko. Spraigā cīņā ar 3:2
uzvarēja skontieši, kuriem divus vārtus
guva Jeļisejevs, vienus Astafjevs, bet
RAF komandai vārtus guva Zujevs un
Zariņš.
notikumi. Deviņdesmito gadu bei-
gas un šī gadu tūkstoša sākums bija
Latvijas futbola veiksmes gadi – Skon-
to līdzvērtīgi spēkojās ar spēcīgām
Eiropas komandām, bet Latvija izcīnīja
tiesības piedalīties Eiropas čempio-
nāta finālturnīrā – panākums, par
kādu 1992. gadā sapņoja tikai lielākie
optimisti.
Latvijas izlases spēlētāji (raibajos
tērpos) spēlē pret Albāniju: Vitālijs
Astafjevs, Ainārs Linards, Jevgeņijs
Gorjačilovs. Foto no Sporta Avīzes
arhīva
Tagad Latvijas Virslīgā nav vairs ne
Skonto, ne VEF, ne RAF. Latvijas valsts-
vienība FIFA rangu tabulā ir noslīdējusi
līdz rekordzemam līmenim. Arī futbolu
ir saēdusi naudas kāres slimība, kuras
dēļ daudzi no kādreizējiem līdzjutē-
jiem reti ir sastopami stadionu tribī-
nēs. Sabiedrībā izskan viedoklis – vai
maz tāds futbols Latvijai ir vajadzīgs?
Tomēr nav noliedzams, ka futbols ir
neatkarīgas valsts atribūts, gluži kā
karogs, himna vai prezidents. Latvijas
vārds pasaulē visvairāk izskanēja tieši
tad, kad Latvija piedalījās Eiropas
čempionāta finālturnīrā Portugālē.
Taču tā ir aisberga redzamā daļa –
visam pamatā ir bērnu un jauniešu
futbols visā valstī. Kā reiz teica kāds
Latvijas futbola zinātājs: ja Latvijas
futbolisti negūs panākumus starptau-
tiskā līmenī, tad tā vēl nebūs lielākā
nelaime. Lielākā nelaime būs tad, ja
bērni vairs nespēlēs futbolu. Šobrīd,
ceļojot pa Latviju, daudzviet var
redzēt tādus futbola laukumus, par
kādiem deviņdesmito gadu sākumā
varēja tikai sapņot. Tas dod cerības,
ka bērni Latvijā joprojām spēlēs fut-
bolu. Tad futbols ieņems cienīgu vietu
Latvijā, un Latvija ieņems cienīgu vietu
pasaules futbolā. #IB
Futbolā, tāpat kā sabiedrībā kopu-
mā, tajā laikā valdīja optimisms par
nākotni. Šajos gados ir bijuši daudzi
2018 #1 (#23) | www.lff.lv
2018 #1 (#23) | www.lff.lv