31
“Patiesībā, šeit sēžot, vienmēr
bijis sapnis, it sevišķi - tagad, kad
ir nopelnīta starptautiska atzinība,
uzorganizēt Latvijā Pasaules
vīnziņu futbola čempionātu.”
2018 #1 (#23) | www.lff.lv
rim Bulim, kurš nāk no Salacgrīvas,
bija ļoti līdzīgs stāsts - tajā skaitā par
zviedru dāvinātajām formām un fut-
bola apaviem. Jums bija līdzīgi?
- Jā, mums arī bija ziedotas formas. Atce-
ros, ka, tā kā biju salīdzinoši smalks, man
krekls un šorti bija vismaz divas reizes pa
lielu. (Smejas.) Man feisbukā arī vajadzētu
būt bildei ar mūsu komandu toreiz. Tur
arī ir vairāki čaļi, kas vēlāk spēlēja Latvijas
florbola izlasē – Jānis Jansons, Oskars Fīr-
manis. Toreiz jau visi spēlēja visu.
- Kurā brīdī interese par vīnu apstei-
dza interesi par futbolu?
- (Smejas.) Tas n enotika apzināti.
- Vai arī tas nenotika tādā secībā, un
futbols nevienā brīdī nebija tik no-
pietna izvēle?
- Kaut kādā mirklī tā doma kļūt par fut-
bolistu bija izskrējusi cauri prātam, bet
tas viss bija vecumā, kad vismaz es neko
tā nopietni neuztvēru. Visam pa vidu vēl
bija arī mūzikas skola, kas traucēja, taču
uz kuru pats arī aizgāju. Tā kā esmu tāds
cilvēks, kurš iesākto vienmēr pabeidz, tad
es to arī pabeidzu, un man arī labi pade-
vās. Arī valodas man labi padevās, tāpēc
mēģināju iestāties Ventspils Augstskolā,
lai mācītos par tulku, taču tur nesanāca.
Jau taisījos iet armijā, bet tā pa ceļam kāds
pateica, ka Rīgā ir tūrisma skola, kas dod
arī profesionālo arodizglītību, un es aizgā-
ju mācīties par viesmīli – bārmeni. Tā arī
sākās šī brīža aizraušanās.
- Ja par iepriekš pieminētajiem so-
ciālajiem tīkliem un futbola krek-
liem, tad nesen tavā profilā pamanīju
Argentīnas kreklu ar uzvārdu Pēter-
sons un septīto numuru. Kāds ir šī
krekla stāsts?
- Tas ir leģendārs krekls. 2016. gadā Argen-
tīnā notika Pasaules vīnziņu čempionāts.
Gatavojoties šīm sacensībām, Ronalds
Pētersons bija viens no maniem trene-
riem. Bez viņa gan bija vēl divi čaļi – Jā-
nis Kaļķis un Kaspars Reitups, kuri arī man
palīdzēja sagatavoties. Pētersons arī ir liels
sportists, turklāt futbols viņam ļoti labi pa-
dodas. Pasaules čempionātā man izdevās
nostartēt ļoti labi un iegūt septīto vietu,
tāpēc domāju, kā es to visu kaut kā forši
varētu ielikt atmiņās. Negribējās vienkār-
ši aizvest vīnu vai kādu suvenīru. Ātri vien
nonācu līdz domai, ka esmu futbola liel-
valstī, kur tā ir reliģija un ka būtu ļoti smuki
aizvest futbola kreklus. Nopirku oriģinālos
Argentīnas izlases kreklus un katram uz-
taisīju personalizāciju ar viņa uzvārdu un
numuru septiņi. Ar to septītnieku arī ir in-
teresanti, jo Vincenta futbola komandā es
arī tieši biju izvēlējies sev septīto numuru,
taču laikā, kad vēl nebiju kļuvis par septīto
pasaulē. Tā kā tas septītnieks tā simboliski
visam vijās cauri.
- Restorānam Vincents ir sava futbola
komanda?
- Ir tā, ka reizi gadā, parasti septembrī vai
oktobrī, Tallinā izcils pavārs un arī futbola
entuziasts rīko restorānu futbola čempio-
nātu. Uz to tiek aicinātas komandas no
Latvijas, Lietuvas un Somijas. Sanāk tāds
Baltijas - Skandināvijas restorānu turnīrs.
Protams, tas viss notiek amatieru entuzi-
asma līmenī, bet tajā pašā laikā pietiekami
nopietni - ar grupu turnīru, ceturtdaļfinā-
lu, pusfinālu, finālu.
- Cik komandu no Latvijas tajā pieda-
lās?
- Līdz šim - tikai mēs. Patiesībā, šeit sēžot,
vienmēr bijis sapnis, it sevišķi - tagad, kad
ir nopelnīta starptautiska atzinība, uzor-
ganizēt Latvijā Pasaules vīnziņu futbola
čempionātu. Katra valsts varētu sevi pār-
stāvēt ar vienu komandu.
- Latvija varētu savākt tik daudz vīn-
ziņus?
- Jā, bet tur arī jādomā, varbūt nav ne-
pieciešami vienpadsmitnieki. Taisīt septiņi
pret septiņi. Tur tad būtu tik daudz, ka atla-
se jātaisa. Tajā sabiedrībā, kur pats uzspē-
lēju sētas līmenī, ir daudz vīnziņu. Latvijā
vīnziņi ar sportu ir uz Tu! Iespējams, ne-
daudz vēlāk, kad beigšu aktīvi piedalīties
vīnziņu konkursos, būs vairāk laika un va-
rētu to veltīt, lai noorganizētu tādu smuku
turnīru. Neviens neko tādu nav darījis. Tad
nākšu pie jums pēc palīdzības. (Smaida.)
- Tev kā vīnzinim ļoti daudz nākas sa-
stapties ar dažādām smaržām. Kāda
ir tava futbola smarža?
- Tā noteikti ir Rojas stadiona gumijas
skrejceļa smarža. Īpaši laikā, kad tas vasarā
uzkarsa. Tā ir manas bērnības smarža, kas
asociējas ar futbolu un Roju. Taču spilgti
atmiņā arī ir smarža pēc tikko nopļauta
stadiona zāliena - tā arī ir fenomenāla.
- Restorānā esi kapteinis. Vai tāds esi
arī laukumā?
- Mums nav noteikts tāds iedalījums, bet
jāatzīst, ka līdera loma man vienmēr ir
patikusi un tā izpaužas arī laukumā, cen-
šoties pakoriģēt un organizēt komandas
darbību.
- Cik izdodas pasekot laukumiem,
kuros spēlē Latvijas futbolisti?
- Sekoju līdzi Latvijas futbola izlasei. Jā-
atzīst, ka kādreiz to darīju īpaši - visvai-
rāk laikā, kad tai izdevās sevi starptautiski
pierādīt. Protams, runa ir par ceļu uz Ei-
ropas čempionātu. Spilgti atceros, ka biju
slimnīcā un tieši atbildes spēlē pie viņiem
sasitām turkus. Protams, arī finālturnīram
ļoti sekoju līdzi. Arī pēc tam es turpināju
un turpinu to darīt, taču līdz ar panākumu
mazināšanos arī entuziasms ir nedaudz
noplacis. Man ļoti patīk sekot līdzi tieši
lielajiem forumiem – Eiropas un pasaules
čempionātiem. Arī šo vasaru gaidu ar ne-
pacietību.
- Kas būs tavi favorīti šogad?
- Nedaudz palielīšos, ka biju vienīgais savā
draugu lokā, kurš pirms Eiropas čempio-
nāta pateica, ka būs par Portugāli un ka
viņi uzvarēs. Tas lielā mērā bija aiz cieņas
pret Ronaldu, jo viņš nāk no ļoti nabadzī-
gas ģimenes, no Madeiras salas, un, kad
biju Portugālē, ļoti daudzi cilvēki par viņu
labi izteicās. Viņš kā viens no bagātāka-
jiem sportistiem pasaulē ļoti daudz palīdz
nabadzīgajām ģimenēm, ceļ slimnīcas,
bet par to publiski nekliedz. Skaidrs, ka tā
viņa performance laukumā daudzos izrai-
Raimonds Tomsons 2017. gada
LFF Laureātu vakarā paziņoja
uzvarētāju nominācijā Labākais
žurnālists.
sa gan smaidu, gan neizpratni, gan kritiku,
bet, grozies kā gribi, - viņš ir viens no labā-
kajiem pasaulē.
- Iekšēji restorānā arī veicat kādas
prognozes?
- Jā, mēs gan to nedarām uz naudu, bet
vienmēr nedaudz pacepamies, pastrīda-
mies savā starpā, pavelkam viens otru uz
zoba. Visādi pajokojam. Atceros, ka pēc
Eiropas čempionāta uztaisīju selfiju pie
Ronaldu ar kausu, aizsūtīju visiem, un visi
sacepās. (Smejas.) Tā pozitīvi viens otru
pakaitinām! Pasaules kausā sajūtās no-
teikti būšu ar Portugāli, taču man vienmēr
ir patikuši arī latīņameri kāņi. Man agrāk
ļoti patika, kā spēlēja Urugvajas izlase ar
Djēgo Forlanu, arī Argentīna un Čīle, kura
diemžēl netika uz čempionātu. Pēdējā lai-
kā man simpatizē arī Meksikas spēle, bet
nav tā, ka būtu viens liels favorīts. Vienu
brīdi tāds man bija Anglija – futbola dzim-
tene, lieli vārdi, spēcīga līga, bet, kad sanāk
izlase, vienmēr kaut kas noiet greizi.
- Darba specifika tev liek daudz ceļot,
un tā ir sanācis, ka lielās vīna valstis
lielākoties ir arī lielās futbola valstis.
Vai šo sakritību esi izmantojis, ap-
meklējot spēles?
- Līdz šim - diemžēl ne. Vienreiz Barselo-
nā pavīdēja tāda iespēja, bet beigās kaut
kas līdz galam nesanāca. Taču man katru
reizi patīk ar vietējiem parunāt par futbolu.
Un var redzēt, kā viņiem tas patīk. Iespēju
robežās vienmēr cenšos arī viņus pavilkt
2018 #1 (#23) | www.lff.lv