43
ar lielāku vārdu. Iedzīvojos, izvei-
doju labu kontaktu ar treneriem un
spēlētājiem. Rezultātu ziņā sezonas
sākums nav pārāk veiksmīgs, taču
mums viss vēl ir priekšā.
“Tagad man ir 20 gadu un
apzinos, ka iepriekšējo triju
četru gadu laikā vajadzēja
startēt un ļaut plaukt savam
talantam. Kaut kur nesanāca.”
- Tas bija tas grūtākais periods
vai arī pēc tam sekoja vēl sarež-
ģītāki brīži?
- Man nekad nav bijis tā, ka negri-
bēju spēlēt futbolu. Vēlme bijusi
vienmēr. Taču ilgojos pēc mājām.
Pirmais gads bija sarežģīts, jo sākās
nopietnas traumas. Pirmo gadu ne-
spēlēju – tikai mācījos vācu valodu
un gandrīz visu laiku sēdēju mājās,
pārdzīvojot, ka esmu savainots. Kad
apkārtējais fons ir negatīvs, ķerme-
nis un muskuļi atjaunojas lēnāk.
Pirmie divi gadi bija kā rakstura
pārbaude. Pakāpeniski, kad atrodi
draugus, sāc komunicēt un saprast
valodu, pat jokus. Kad saproti vie-
tējo humoru, tas daudz nozīmē, jo
tu integrējies vietējā sabiedrībā. Tad
paliek vieglāk.
- Kā tu šķīries no Bayer 04 un
pārgāji uz Schalke 04?
- Leverkūzenei noņēma otro ko-
mandu, kas spēlēja reģionālajā līgā.
Vairs nevarēju spēlēt U-19 koman-
2017 #4 (#22) | www.lff.lv
dā, tāpēc bija jādomā, vai palikt pie
profesionāļiem, uz ko klubs, pēc
aģenta vārdiem, skatījās pesimis-
tiski… Sapratu, ka viņi neplānoja
turpināt sadarbību. Zināju, kurā brīdī
un kur biju spēris soli atpakaļ. Man
vajadzēja doties kaut kur īrē, lai
tiktu pie spēļu prakses. Sanāca, ka
4. līgas klubs, kurš pēdējās sezonās
allaž cīnījās par tikšanu 3. līgā, bija
ļoti ieinteresēts manā kandidatūrā.
Bija redzējuši dažas manas spēles
junioru Bundeslīgā. Tā es pārgāju uz
Ķelnes Victoria. Brīdī, kad pārej uz
kaut kurieni, allaž ir spiediens – kaut
kur salūzti, dabū savainojumu. Atkal
izkritu uz trim mēnešiem… Principā
– sezonu nespēlēju.
Pēc īres atgriezos Leverkūzenē.
Skaidrs, ka, nespēlējot 4. līgā, naivi
domāt par spēlēšanu Bundeslīgā.
Nonācām pie kopsaucēja, ka mums
vairs nav pa ceļam, ka jāšķiras. Tajā
brīdī ar mani nodibināja kontaktus
Schalke. Mani sazvanīja viņu jaunais
treneris, ar kuru runājām par spē-
lēšanu 4. līgā, taču negaidīti viņam
komanda izkrita uz 5. līgu (runa ir
par Schalke otro jeb U-23 koman-
du). Atbildēju, ka esmu priecīgs
turpināt karjeru Vācijā. Biju priecīgs,
ka par mani kāds vispār izrāda inte-
resi. Pēc sarunas ar treneri sapratu,
ka viņš ir ļoti ieinteresēts, lai spēlēju
pie viņa. Lai arī komanda izkrita
uz 5. līgu, man bija svarīgi spēlēt.
Gadu biju bez spēļu prakses, kļuvu
par “pasaules čempionu treniņos”…
Tāpēc pārgāju.
- Kā tagad sokas ar spēlēšanu?
- Lieliski! Jau no paša sākuma ļoti
labi uzņēma komandā. Raksturu
ziņā komanda ir ļoti interesanta:
viens otram palīdzam – sen ko
tādu nebiju redzējis futbola klubā.
Esmu bijis dažās vācu komandās,
lai būtu priekšstats, kā te viss notiek.
Atbraucu uz Schalke un sapratu, ka
futbols Vācijā attieksmes un profe-
sionalitātes ziņā var būt arī citāds.
Nesaku, ka Leverkūzenē viss bija
neprofesionāli, bet Schalke tomēr ir
- Cik daudz Bundeslīgas ko-
mandas treneris seko līdzi otrās
komandas gaitām? Kāda ir saik-
ne starp dublieriem un pirmo
komandu?
- Treniņi parasti notiek paralēli.
Viņiem ir viens laukums, mu ms –
cits. Darām savas lietas. Kad spēlē
Bundeslīgas komanda – piemēram,
piektdien vai sestdien, un mums
svētdien ir spēle mājās, treneris ir
nācis un redzējis dažas spēles. Tas
spēlētājiem ir papildu spiediens –
visi ir jauni un mēģina parādīt sevi
pēc iespējas labāk. Skaidrs, ka tas ne
vienmēr palīdz sasniegt rezultātu.
Treniņos viss ir izcili – viss tiek ana-
lizēts, bet, kad atnāk lielās koman-
das treneris, piezogas satraukums
un nevajadzīgas kļūdas. Līdz šim no
mūsu komandas uz lielo izsauca
tikai vārtsargu. Viņš tur skaitās kā
trešais vai ceturtais.
- Teici, ka, aizbraucot uz Vāciju,
izvirzīji sev mērķus. Tie jopro-
jām ir tie paši?
- Protams! Mērķi un sapņi paliek. Ar
katru gadu saprotu, ka pamazām
tiem tuvojos, taču savs ceļš līdz
vēlamajam vēl ir ejams. Nevar teikt,
ka viss tagad būtu rokas stiepiena
attālumā. Kad tu atbrauc 16 gadu
vecumā, tu esi jauns un ambiciozs.
Tagad man ir 20 gadu un apzinos,
ka iepriekšējo triju četru gadu laikā
vajadzēja startēt un ļaut plaukt
savam talantam. Kaut kur nesanāca.
Katram ir savs ceļš. Man tas droši
vien ir sarežģītāks. Izvirzītais mērķis,
protams, ir spēlēšana Bundeslīgā.
- Schalke 04 ir pievienojies vēl
viens latviešu spēlētājs Jānis
Grīnbergs. Kā jūs kopā esat sa-
dzīvojušies?
- Schalke treneris pirmo reizi man
zvanīja februārī, kad Janka pie vi-
“Gatavot Janka nemāk - tikai
roltonus taisa, tāpēc iniciatīvu
vajadzēja uzņemties pašam.”
ņiem bija uz pārbaudi. Maijā, kad ar
treneri jau tikos klātienē, viņš teica,
ka rēķinās ar vēl vienu latviešu fut-
bolistu. Pajautāju, par kuru futbolistu
ir runa, uz ko Schalke pārstāvji ar
nedaudz smieklīgu vācu akcentu
atbildēja: “Grīnbergs!” Ar Jāni nebiju
īpaši pazīstams. Man nebija priekš-
stata par viņu kā par cilvēku. Tikai
zināju, ka viņš ir labs futbolists. Kad
viņš atbrauca, apzinājos, cik sarežģī-
tojāmies, un tā viss aizgāja. Gatavot
Janka nemāk – tikai roltonus taisa
(smejas), tāpēc iniciatīvu vajadzē-
ja uzņemties pašam. Gan jau vēl
paspēs iemācīties.
- Divi latviešu futbolisti Bun-
deslīgā Schalke 04 sastāvā –
izklausās labi!
- (Smejas.) Ha! Skan tiešām ļoti labi!
#IK
ti var būt, tādēļ pēc iespējas centos
viņam palīdzēt. Dzīvojam kopā,
kas droši vien ir labi mums abiem.
Jebkuram cilvēkam ir nepieciešama
palīdzība, kad viņš atbrauc uz jaunu
valsti un nerunā vietējā valodā. Tu
vari runāt ar vecākiem pa telefo-
nu, bet ikdienā arī vēlams runāt ar
cilvēkiem, kuri tevi saprot. Man tā
pietrūka, tāpēc ļoti negribējās, lai
viņš izietu tam visam cauri.
- Kādos apstākļos dzīvojat?
- Nedzīvojam tālu no treniņlauku-
miem – aptuveni trīs kilometrus.
Dzīvojam labā divistabu dzīvoklī ar
plašu virtuvi. Vēlējāmies paņemt
trīsistabu dzīvokli, taču dažu iemes-
lu dēļ nesanāca. Paņēmām ar divām
istabām un pilnībā mēbelētu. Iekār-
2017 #4 (#22) | www.lff.lv