“Futbols arī ir valsts.
Tāpat kā Hermanis ar savām
lugām, simfoniskais orķestris
vai komponisti.”
GUNĀRS JĀKOBSONS
Dzimis 1935. gada 12. novembrī Jaunsvirlaukā.
Par sporta žurnālistu Gunārs darbojas jau vairāk nekā 60
gadus.
Pirmā Gunāra reportāža izskanēja 1954. gada 4. jūlijā, vei-
dojot sižetu no Engures zvejnieku kolhoza sporta spēlēm.
Dzimtā puse ir Jelgavas novada Jaunsvirlauka, tāpēc
Latvijas čempionātā tiek justs līdzi FK Jelgava komandai.
Strādājis par sporta žurnālistu 13 olimpiskajās spēlēs.
2010. gadā saņēmis apbalvojumu par mūža ieguldījumu
Latvijas sportā.
2011. gadā kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
izdaru, tā jau ir mana darīšana.
- Pats arī esat uzspēlējis?
Esmu gan.
- Cik nopietnā līmenī?
- Amatieru līmenī Jelgavā. Sanāca spēlēt, arī mācoties
vidusskolā un augstskolā, bet, tā kā es agri biju aizņemts ar
darbu, tad bija grūti spēlēšanu ar to visu apvienot. Vienīgi,
ko vēlējos izdarīt un arī paveicu – ieguvu futbola tiesneša
diplomu. Sākot strādāt par komentētāju, jutu, ka man
pietrūkst zināšanu, tāpēc sāku apmeklēt tiesnešu kursus,
kurus arī pabeidzu. Pēc tam arī patiesāju, taču nevarētu teikt,
ka man ar to labi veicās. Bet iegūtās zināšanas man ļāva daudz
drošāk justies, vērtējot situācijas un tās atstāstot klausītājiem.
- Šobrīd vēl izdodas pasekot līdzi notikumiem pašmāju
futbolā?
- Daudz mazāk nekā agrāk, taču pasekot līdzi sanāk. Jelgavai
pasekoju līdzi, kas ir mana dzimtā puse, tāpat Liepājai, kura
man tuva, jo no turienes agrāk daudz komentēts. Bet es
neesmu kompetents spriest par bildi kopumā, un šobrīd varu
sevi saukt vien par tādu dīvāna komentētāju.
- Kurš no stadioniem, kurā bijusi iespēja komentēt, atmiņā
palicis visspilgtāk?
- Visiespaidīgākais agrāk šķita vecais Tbilisi Dinamo stadions
Gruzijā, bet tas bija ļoti sen. Pēdējo reizi tur biju sešdesmitajos
vai septiņdesmitajos gados. No jaunākiem atmiņā visvairāk
palicis stadions Bragā, Portugālē, kur spēlējām pret Nīderlandi.
- Latvijā nereti diskusijās mēdz aizrunāties līdz futbola
rādīšanai internetā par velti. Labāk rādīt, lai cilvēki redz,
vai nerādīt, lai vairāk nāktu uz stadionu?
- Šis jautājums jau ir tik vecs kā zeme. (Smejas.) Mēs dzīvojam
rādīšanas laikā. Ir jārāda, jo sports bez televīzijas šobrīd vairs
nav iedomājams. Bet jācenšas arī, lai būtu, ko rādīt, jo šobrīd
man derdzas, ka, parādot vietējās klases futbolu, mums nav,
ko tajās tribīnēs rādīt. Nav, kas radītu to atmosfēru, kura
notur pie pārraides, ļauj to izbaudīt un radīt vēlmi pašam tur
būt. Nav jau arī tā, ka tikai tagad notiek visādas aktivitātes.
Atceros, ka laikā, kad Daugavai negāja un nācās muļļāties
pa apakšu, Daugavas stadionā pirms spēles koncertējuši pat
Līvi, lai pievilinātu skatītājus. Tāpēc jāstrādā, lai to skatītāju
vilinātu. Jo futbols arī ir valsts. Tāpat kā Hermanis ar savām
lugām, simfoniskais orķestris vai komponisti. Arī futbols
prezentē valsti, un to dara arī vietējais čempionāts. #EĒ
NOVĒRTĒ ŠO RAKSTU
2017 #3 (#21) | www.lff.lv
2017 #3 (#21) | www.lff.lv