Latvijas Futbols #21 | Page 12

“Futbols arī ir valsts. Tāpat kā Hermanis ar savām lugām, simfoniskais orķestris vai komponisti.” GUNĀRS JĀKOBSONS Dzimis 1935. gada 12. novembrī Jaunsvirlaukā. Par sporta žurnālistu Gunārs darbojas jau vairāk nekā 60 gadus. Pirmā Gunāra reportāža izskanēja 1954. gada 4. jūlijā, vei- dojot sižetu no Engures zvejnieku kolhoza sporta spēlēm. Dzimtā puse ir Jelgavas novada Jaunsvirlauka, tāpēc Latvijas čempionātā tiek justs līdzi FK Jelgava komandai. Strādājis par sporta žurnālistu 13 olimpiskajās spēlēs. 2010. gadā saņēmis apbalvojumu par mūža ieguldījumu Latvijas sportā. 2011. gadā kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. izdaru, tā jau ir mana darīšana. - Pats arī esat uzspēlējis? Esmu gan. - Cik nopietnā līmenī? - Amatieru līmenī Jelgavā. Sanāca spēlēt, arī mācoties vidusskolā un augstskolā, bet, tā kā es agri biju aizņemts ar darbu, tad bija grūti spēlēšanu ar to visu apvienot. Vienīgi, ko vēlējos izdarīt un arī paveicu – ieguvu futbola tiesneša diplomu. Sākot strādāt par komentētāju, jutu, ka man pietrūkst zināšanu, tāpēc sāku apmeklēt tiesnešu kursus, kurus arī pabeidzu. Pēc tam arī patiesāju, taču nevarētu teikt, ka man ar to labi veicās. Bet iegūtās zināšanas man ļāva daudz drošāk justies, vērtējot situācijas un tās atstāstot klausītājiem. - Šobrīd vēl izdodas pasekot līdzi notikumiem pašmāju futbolā? - Daudz mazāk nekā agrāk, taču pasekot līdzi sanāk. Jelgavai pasekoju līdzi, kas ir mana dzimtā puse, tāpat Liepājai, kura man tuva, jo no turienes agrāk daudz komentēts. Bet es neesmu kompetents spriest par bildi kopumā, un šobrīd varu sevi saukt vien par tādu dīvāna komentētāju. - Kurš no stadioniem, kurā bijusi iespēja komentēt, atmiņā palicis visspilgtāk? - Visiespaidīgākais agrāk šķita vecais Tbilisi Dinamo stadions Gruzijā, bet tas bija ļoti sen. Pēdējo reizi tur biju sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados. No jaunākiem atmiņā visvairāk palicis stadions Bragā, Portugālē, kur spēlējām pret Nīderlandi. - Latvijā nereti diskusijās mēdz aizrunāties līdz futbola rādīšanai internetā par velti. Labāk rādīt, lai cilvēki redz, vai nerādīt, lai vairāk nāktu uz stadionu? - Šis jautājums jau ir tik vecs kā zeme. (Smejas.) Mēs dzīvojam rādīšanas laikā. Ir jārāda, jo sports bez televīzijas šobrīd vairs nav iedomājams. Bet jācenšas arī, lai būtu, ko rādīt, jo šobrīd man derdzas, ka, parādot vietējās klases futbolu, mums nav, ko tajās tribīnēs rādīt. Nav, kas radītu to atmosfēru, kura notur pie pārraides, ļauj to izbaudīt un radīt vēlmi pašam tur būt. Nav jau arī tā, ka tikai tagad notiek visādas aktivitātes. Atceros, ka laikā, kad Daugavai negāja un nācās muļļāties pa apakšu, Daugavas stadionā pirms spēles koncertējuši pat Līvi, lai pievilinātu skatītājus. Tāpēc jāstrādā, lai to skatītāju vilinātu. Jo futbols arī ir valsts. Tāpat kā Hermanis ar savām lugām, simfoniskais orķestris vai komponisti. Arī futbols prezentē valsti, un to dara arī vietējais čempionāts. #EĒ NOVĒRTĒ ŠO RAKSTU 2017 #3 (#21) | www.lff.lv 2017 #3 (#21) | www.lff.lv