27
Teksts: Arkādijs Birjuks | Foto: Nora Krevņeva-Baibakova
Futbolā vienmēr ir vieta brīnumam. Arī šī stāsta va-
rone Karlīna Miksone uz futbola skatuves uzkāpusi it
kā pretēji loģikai. Meitene no Nīcas, kurā dzīvo nieka
pusotrs tūkstotis iedzīvotāju. Meitene, kurai ir vaļā
visi ceļi, lai pārsteigtu futbola pasauli!
Karlīna pirmos soļus futbolā spēra pirms aptuveni desmit gadiem Nīcas vidusskolas
stadionā. Šobrīd 17 gadus vecā futboliste, kura šovasar ar gūtiem vārtiem kaldināja
Latvijas sieviešu izlases triumfu Baltijas kausa izcīņā, dažus gadus trenējās un spēlēja
tikai un vienīgi kopā ar Nīcas puikām. Vienu dienu Karlīna aizbrauca uz Liepāju, kur
izmēģināja spēkus vietējā sieviešu komandā. Sanāca ļoti labi, un pēc kāda laika
Nīcas zeltene jau saņēma pirmo izsaukumu uz Latvijas jauniešu izlasi. Šobrīd viņas
kontā ir desmitiem spēļu Latvijas U-17, U-19 un nacionālās izlases rindās.
2016. gadā Karlīna pārstāvēja četras komandas – FK Liepāja, U-17 izlasi, FK Nīca
U-16 puišu komandu un Latvijas nacionālo sieviešu izlasi. Tātad pērn nepilnu septiņu
mēnešu laikā talantīgā futboliste nospēlēja aptuveni 50 spēles dažāda līmeņa UEFA
un LFF organizētajos turnīros!
Šā gada aprīlī Karlīna kopā ar Latvijas nacionālo sieviešu izlasi devās uz Gruziju,
kur mūsu dāmas piedalījās četru koma ndu turnīrā, kura uzvarētājs tika pie iespējas
spēlēt 2019. gada Pasaules kausa kvalifikācijā. Pēc graujošas uzvaras pār Igauniju
ar 4:0 un dramatiska neizšķirta pret Kazahstānu 2:2 mūsu izlasei bija nepieciešams
izcīnīt uzvaru pret turnīra saimnieci Gruziju. 1. puslaika izskaņā šī stāsta varone
izlīdzināja spēles rezultātu, taču uzvara spēlē un turnīrā netika gūta (1:1).
Pati Karlīna savu pirmo oficiālo izlases piedzīvojumu atceras ar mainīgām emocijām:
“Debija kvalifikācijas spēlēs man pašai bija liels notikums. Vēl jo vairāk tad, kad
guvu vārtus tik ļoti svarīgā spēlē. Kad spēlējām pret Gruziju, mamma bija Nīcas
basketbola hallē uz kādu jauniešu spēli. Viņa telefonā skatījās mūsu futbola spēli.
Kad guvu vārtus, visi basketbola hallē esošie sāka priecāties… Pēc pēdējās spēles,
protams, bija sāpīgi. Bijām ļoti tuvu mērķim, pietrūka tik maz… Bet neko, ir jāiet
tālāk, nedrīkstam tagad apstāties. Man personīgi tobrīd bija asaras. Bija traki. At-
braucot mājās, izjūtas bija ļoti pozitīvas. Jau cerējām, ka lidostā mūs sagaidīs vairāk
cilvēku, taču beigās reiss tika pārcelts par vairākām stundām. Tiekot ārā no lidostas,
iekāpām autobusā, kur katrai uz krēsla bija ziedu pušķis.”
- Nedaudz aizejot no izlases tēmas. Ar ko nodarbojies vasarā, izņemot
futbola spēlēšanu?
- Nīcā ir vairāku vecuma grupu futbola komandas. Divreiz nedēļā es palīdzu novadīt
treniņus bērniem. Jūlijā, pateicoties Nīcas domei, bija iespēja nedaudz pastrādāt
dažus vienkāršus darbiņus.
- Minēji par Nīcas komandām. Šogad, cik saprotu, vairs nespēlē kopā
ar puišiem?
- Nē, jo mūsu komanda izjuka. Šogad dažreiz trenējos pie otrās līgas čaļiem. Puiši,
ar kuriem spēlēju pērn, tagad spēlē [Liepājas] pilsētas čempionātā. Viņiem tagad
prioritāte ir telpu futbols, jo spēlēm uz lielā laukuma vairs nevar savākt komandu.
“Pērn nepilnu septiņu mēnešu laikā
talantīgā futboliste nospēlēja aptuveni
50 spēles dažāda līmeņa UEFA un LFF
organizētajos turnīros.”
- Pērn kopā ar citām izlašniecēm spēlēji U-15 jauniešu čempionātā.
Kādas bija tās spēles?
- Mums tā bija liela pieredze, jo, spēlējot pret čaļiem, ir pavisam cits futbols – āt-
rāks, agresīvāks. Čaļi nevar pieņemt to, ka viņi zaudē meitenēm. Tā bija ļoti pozitīva
pieredze gan mums, gan viņiem.
- Gada laikā aizvadi daudz spēļu. Cik bieži tās apmeklē vecāki un
māsa?
2017 #3 (#21) | www.lff.lv
-
-
2017 #3 (#21) | www.lff.lv