39
Teksts: Ilvars Koscinkevičs, LFF
Skaļi un rupji lamāt kolēģus, skatīties tiem minūtēm ilgi acīs, tu-
rēt pirkstu pie pretim stāvošā deguna... Tomass Bote, kura ikdiena
ir mācīt dažādu organizāciju darbiniekiem un priekšniekiem būt
labiem vadītājiem un komunikācijas dalībniekiem, lekcijās ne-
ļaus iemigt, jo teorijas pieturas punktus allaž pavada aktīva visu
dalībnieku iesaiste. Pirms četriem gadi em vācieti Boti uz Latviju
atveda sakritība. Tagad viņš Rīgu sauc par vienu no tuvākajām
pilsētām pasaulē. Protams, runājām arī par futbola – par to, kāda
varētu būt šī spēle pēc 100 gadiem, – un latviešu potenciālu.
PRĀTA
MILJONĀRS
2017 #2 (#20) | www.lff.lv
Roku nociršana un skatiens
Tie, kuri piedalījušies Botes lekcijās par komu-
nikācijas esenci, lai būtu labs vadītājs, līderis
padotajiem vai vienkārši gudrs un patīkams
kolēģis, šobrīd noteikti krietni citādāk skatās uz
to, kā sarunāties ar darbiniekiem, kā panākt,
lai viņi strādā ar tevi vienotā dūrē, nevis katrs
pirksts ir pats par sevi. Līderi ir grūti iedomā-
ties bez prasmes uzklausīt citus, saglabāt mieru
stresa situācijās, spējas motivēt tam, kas sākot-
nēji varbūt kādam šķiet utopiski. Jo tāda jau ir
līderu misija – spēja redzēt tālāk un šo attēlu,
kas atrodas aiz apvāršņa, uzzīmēt apkārtējiem.
Viens piemērs. Gan jau jums ikdienā netrūkst
reižu, kad ar kādu runājat ko svarīgu, un te
pēkšņi pa vidu iebrāžas vēl kāds ar savu sāpi vai
domu, un saruna aizskrien citā tēmā - tajā, ko
atnesis jaunpienācējs. Kā jūs domājat, kā jūtas
tas, kura jautājums līdz galam netika izrunāts
vai atrisināts? Diezin vai tās būs labākās izjūtas.
Labs vadītājs, visticamāk, rīkotos šādi: jaunpie-
nācējam pateiktu – atvaino, man ir nepiecieša-
mas divas minūtes, lai pabeigtu iesākto sarunu,
un tad es ar lielu prieku pievērsīšos tavam jau-
tājumam. Un labsirdīgs smaids. Labu vadītāju
no ne tik laba atšķir daudz lietu un detaļu. Un
šādām niansēm Bote pievēršas, kad māca savu
semināru apmeklētājus daudzviet pasaulē. Tās
ir gan lielas grupas ar simtiem klausītāju, gan
mazas ar pieciem sešiem dalībniekiem.
Pirmās lekcijas ievadā Tomass nepārprotami
liek izšķirties: “Dodu jums dažas minūtes, lai jūs
izdomātu, vai tik tiešām vēlaties piedalīties šajā
apmācībā, jo mani neinteresē dalīta uzmanība,
man vajag, lai no sākuma līdz beigām jūs pie-
dalieties procesā par visiem simts procentiem.”
Par mobilo telefonu spaidīšanu apmācību laikā
rokas nost necērt, bet dusmīgs skatiens, kas šo
kļūdaino manevru nemudina atkārtot, pavada
gan. Paliksim pie tā, ka Tomasu labāk vienreiz
redzēt un dzirdēt, nekā simts reižu par viņu
lasīt.
Migla, mežs un vilks
Ja Tomasu sastaptu sporta laukumā, domāju,
viņš viestu tevī respektu ar pirmajām sekun-
dēm – ražena auguma, skūtu galvu. Ar sportu
60 gadus vecais vācietis allaž bijis uz tu, arvien
regulāri skrien – parasti 10-15 kilometrus, taču
arī divreiz garākas distances viņam ne tuvu nav
nepārvarams attālums. Par Tomasu visai daudz
stāsta centrālā fotogrāfija viņa mājaslapā – mig-
la, mežs, vilks... “Fotogrāfiju atrada mājaslapas
dizainers. Uzreiz iepatikās. Pats nefotografēju,”
iesāk Tomass, kurš uz mūsu sarunu ieradies
melnos džinsos un kreklā. Satiekamies kafejnī-
cā viesnīcā Mercure. Tā atrodas teju Rīgas sirdī,
un tur Tomass ir apmeties. Pie rokas koferītis.
Šodien izrakstās. Šajā koferītī ir visa viņa man-
ta. “Kad izauga abi dēli, nolēmu dzīvot normālu
dzīvi,“ viņš labsirdīgi pasmaida. “Pārdevu visu,
kas man bija. Man šobrīd nav konkrētas vietas,
kur dzīvoju. Ja vajag, varu apmesties Zviedrijā
vai Šveicē. Pēdējos pāris gados bieži esmu Lat-
vijā. Man nav savu māju, arī auto es pārdevu.
Nolēmu, ka nevajag. Ja nepieciešams, varu
izīrēt, tā ir daudz lētāk, nekā uzturēt. Kāpēc man
vajadzētu māju, ja es braukāju apkārt! Var teikt,
mainīju visu – sapratu, ka gribu ceļot, iemācī-
2017 #2 (#20) | www.lff.lv