9
“Diemžēl man nebija Latvijas
izlases krekla, un es uzvilku
Brazīlijas...”
gājām. Atceros, ka tur bija tāda koka mājiņa,
kurā sēdēja tiesneši. Kad nenotika futbola
spēles, gāju tur spēlēties. Izskatījās kā tāda
maza sapņu mājiņa, tāpēc futbola laukums,
zālīte un tas viss kopā man rada tādas ļoti,
ļoti labas asociācijas. Arī tagad esmu ievēro-
jusi, ka, televizorā ieslēdzot futbolu, es kaut
kā nomierinos. Varbūt tās ir bērnības atmi-
ņas, kas mani tā iespaido, ka es tik harmonis-
ki sajūtos. Ja salīdzina, tad hokejs mani pat
drīzāk satrauc, nevis nomierina. (Smejas.)
- Attēlā redzama arī futbola bumba!
- Jā, bet to es vairs neatceros. Mamma stāstīja,
ka man esot bijusi tāda mīļa futbola bumba,
kuru es visu laiku nēsāju līdzi. Es gan nezinu,
ko ar to bumbu darīju, arī mamma vairs ne-
atceras, bet gan jau kaut kā lietā liku. (Sme-
jas.) Lai arī biju ļoti tieviņa un man nebija
daudz spēka, mēdzu spēlēt kopā ar puišiem.
Ja mani pagrūda, tad es burtiski aizlidoju.
(Smejas). Vēl atceros, ka kaimiņienei tētis
ar mums spēlēja. Toreiz Sudrabu Edžus iela
vēl nebija asfaltēta, un tur bija zemes ceļš ar
izdangātām bedrēm, pa kurām mēs tad arī
dragājām. Kad uzspēlējām kopā ar zēniem,
bija jārēķinās, ka pēc tam pusi vasaras kājas
bija zilumos, jo neviens jau nedomāja dot
man ceļu.
- Salīdzinoši nesen atcerēties futbola
prasmes tevi aicināja Dārta Daneviča,
kura iekļāva savā Futbola dienas sapņu
komandā, lai tiktos ar Andri Buli un viņa
sapulcināto vienību. Tiesa, uzspēlēt tā arī
nesanāca.
- Jā, bija tāds uzaicinājums, taču netiku, jo ne-
biju Latvijā.
- Jūs ar Dārtu saista arī līdz šim Latvijas
futbola augstākais punkts. Proti, Euro
2004 finālturnīrs. Braucāt kopā?
- Nē, tā bija mūsu pirmā satikšanās. Dārta bija
vēl pavisam jauniņa. Tur varēja satikt daudz
pazīstamu cilvēku, visi turējāmies kopā, at-
balstot savu izlasi.
- Kāpēc izlēmi doties uz Portugāli?
- Ar vīru izlēmām, ka jābrauc ceļojumā, un
draugi, ar kuriem spēlējām totalizatoru, pie-
dāvāja braukt uz Portugāli. Tā kā Latvijai bija
izdevies paveikt kaut ko tik unikālu, sapra-
tām, ka jābrauc atbalstīt. Vienmēr patikuši
2017 #2 (#20) | www.lff.lv
“Bieži sanāk, ka es gatavoju ēst
un dzirdu, ka ir ieslēgts futbols.
Man uzreiz tik patīkamas sajūtas,
mājās tāda harmonija.”
šādi braucieni, turklāt savu lomu nospēlēja
arī Portugāle, jo tieši uz turieni gribējām aiz-
braukt. Līdzi bija Latvijas karogs, arī vaina-
dziņš, ko vilkt uz spēlēm. Diemžēl man nebija
Latvijas izlases krekla, un es uzvilku Brazīli-
jas... (Smejas.) Tur uz vietas zīmēja karodzi-
ņus uz sejām, kam piekritu arī es. Visi man
vaicāja, nu ko es varu tā taisīties, taču mana
atbilde bija strikta – ja reiz esam atbraukuši,
jāatbalsta no sirds. Tā es tiku pat uz avīžu vā-
kiem, bet nākamajā reizē sakrāsojās arī visi
mani draugi. (Smejas.) Šķiet, vienīgi vīrs no-
turējās, taču viņš turēja karogu. Tā nu iznāca,
ka hokejisti fanoja par futbolistiem un futbo-
listi – par hokejistiem. Un tā tam arī vajadzē-
tu būt, ka viens otru atbalsta! Katram sporta
veidam ir savs šarms. Futbolā – tā ir vasara,
stadiona atmosfēra un dziesmas.
- Sievietēm nav jābaidās uzvilkt futbola
kreklu, vai ne?
- Noteikti, ne. Turklāt, ja jau esi aizbraucis tik
tālu, tev noteikti ir jāatbalsta sava komanda
un valsts.
- Kas visspilgtāk palicis atmiņā no Portu-
gāles?
- Spēles jau pašas par sevi bija interesantas
un saistošas – ar Čehiju tikai pašās beigās
zaudējām, bet ar Vāciju nospēlējām neizšķir-
ti. Ļoti patika atmosfēra, lieliskie laikapstākļi.
No emociju viedokļa vairāk gan atmiņā pa-
likusi spēle pret Turciju – Verpakovska vārti
un kvali