13
ka es gatavoju ēst un dzirdu, ka
ir ieslēgts futbols. Man uzreiz
tik patīkamas sajūtas, mājās
tāda harmonija. (Smaida.) Ie-
domājies, sieviete saka, ka fut-
bols rada mājīgumu, bet, goda
vārds, - tā tik tiešām ir! Neska-
tos seriālus, bet skatos futbolu.
Protams, arī hokeju, taču futbo-
lā bonuss vēl ir Anatolija Krei-
pāna balss. Starp citu, patīk arī
Ilvara Koscinkeviča komentē-
šana. Tagad man ir divi favorīti
– gan Anatolijs, gan Ilvars! Viņš
arī prot saistoši pastāstīt par
spēli, dažādiem notikumiem
un spēlētājiem, un viņam arī ir
patīkams balss tembrs.
- Nebūtu žēl, ja kāds no dē-
liem būtu izvēlējies futbolu?
- Vecākais puika gadu notrenē-
jās Babītes futbola klubā. Bija
ļoti iekarsis, bet, kad bija jāiz-
vēlas, hokejs tomēr bija tuvāks
– tomēr spēlē no mazotnes. Ta-
gad pagalmā audzēju zālāju –
laistu un gaidu, kad izdīgs, bet
reizē arī jau paredzu, ka viss
tur tiks izdangāts, jo atkal vaļā
ies futbols.
- Tātad arvien uzspēlējat?
- Jā. Speciāli esam izveidoju-
ši tādu īpašu zonu dārzā. Var
teikt, ka top mini futbola lau-
kums. Arī vārtiem ir vieta. Va-
sarās bērniem futbols vienmēr
ir vadošais sporta veids. Atklā-
šu mazu noslēpumu – futbola
vārtsarga cimdi ir vislabākie
dārza darbos. (Gardi smejas.)
- Noder, kopjot rozes?
- Jā! (Smejas.) Kad dēls vēl spē-
lēja, viņam tos uzdāvināja. Kad
ravēju, vienreiz uzvilku, un tie
šķita tik ērti. Vēl tagad glabāju.
- Sevi varētu iedomāties kā
sportisti, kā futbolisti?
- Jā! Laikam esmu "zudušais"
talants. (Smejas.) Kā redzams
2017 #2 (#20) | www.lff.lv
jaunības bildē, ātri skrienu
un varu skriet ilgi. Domāju, es
varēju kļūt par sportisti, bet
mamma iebilda, jo uzskatīja, ka
sievietes sportā – tas nav diez
ko viegli. Laiku vairs atpakaļ
nepagriezīsi, lai arī – es gribētu.
Es gan nezinu, kā man veiktos.
Varbūt nākamajā dzīvē.
- Tu esi piedalījusies vairākos
humora šovos un raidījumos.
Kas, tavuprāt, ir labākais, par
ko pasmieties futbolā?
- Šķiet, vārtsargiem iet visin-
teresantāk. Protams, tas nav
ļauni domāts, bet ir kuriozi,
kad cenšas, bet sanāk pārcen-
sties. Arī par simulēšanu sanāk
pasmieties. Krīt, bet atkārtoju-
mā redzi, ka pretinieks nav pat
pieskāries. Hokejā gan ar daž-
reiz gadās, bet ne tik bieži.
“Atklāšu mazu noslēpumu
– futbola vārtsarga cimdi ir
vislabākie dārza darbos.”
- Un kas tev futbolā ir pats in-
teresantākais?
- Pendeles! Vienmēr pie sevis
domā – iesitīs vai ne. Bieži vien
jau pēc tā, kā futbolists nervo-
zē, var redzēt, ka nebūs – iet
pār laukumu un ir redzami sa-
traucies.
- Tev bez Latvijas izlases fut-
bolā ir arī citi favorīti?
- Vācija, kura vienmēr ir topā.
Ļoti patīk arī viņu spēļu krekli.
(Smejas.) Kad spēlēja Milans
Barošs, jutu līdzi čehiem, Por-
tugālei bija Figu, Brazīlijai – Ro-
berto Karloss. Patika, ka bija
ļoti aktīvs, tāds kā mazais ātrais
nazītis. Redzi, man tie senākie
laiki tomēr tā vairāk pie sirds.
- Un tagad?
- Tagad un vienmēr – Latvija!
Es ticu, ka mēs drīz būsim aug-
stākā vietā ranga tabulā. Esmu
pamanījusi, ka aug jauni talan-
tīgi puiši un ir bērni, kurus jau
tagad ievērojuši slavenu klubu
skauti. Arvien biežāk dzirdu,
ka daudzi bērni trenējas fut-
bolā. Manuprāt, agrāk tas nebi-
ja tik masveidīgi. Domāju, pēc
gadiem desmit mums būs ļoti
laba komanda.
- Agrāk zināji gandrīz visus
izlases spēlētājus, taču tagad
zini tikai dažus. Kāpēc tas tā
ir?
- Šķiet, ka futbola popularitāte
kopumā ir kritusies. Futbolisti,
manuprāt, tiek maz intervēti.
Medijos lielākoties parādās
tikai daži futbolisti – Gorkšs,
brāļi Ikaunieki, Šabala, varbūt
vēl kāds. Viņi arī šobrīd ir vis-
populārākie un pamanāmākie
laukumā. Protams, pēdējā lai-
kā arī nav bijuši nekādi spilgti
notikumi, bet, ja kaut kas tāds
notiek, mums tas tiek pārru-
nāts gan mājās, gan ar drau-
giem. Labākā reklāma arvien ir
no mutes mutē. Šobrīd laikam
diemžēl nav bijis nekas tāds,
ko būtu vērts apspriest.
- Futbolā spēlētāji nereti iz-
ceļas ne tikai ar vārtu guvu-
miem, bet arī ar to svinēšanu.
Vai arī tam tu pievērs uzma-
nību?
- Jā, protams! Man šķiet, ka tas
ir tāds šova elements. Arī starp
treneriem ir mierīgie, nosvēr-
tie un ir šovmeni. Manuprāt,
tas savā ziņā ir kā teātris, tāds
improvizētais teātris, kurā nav
iespējams paredzēt galarezul-
tātu un to, kā viss noritēs. Vēl
tagad atceros to tiesnesi...
- Kolinu jeb Fantomasu!
- Jā, Kolina! Tādi personāži ir
nepieciešami, jo viņi veido iz-
“Tas ir kā improvizētais teātris,
kurā nav iespējams paredzēt
galarezultātu un to, kā viss
notiks. Vēl tagad atceros to
tiesnesi ar pliko galvu.”
2017 #2 (#20) | www.lff.lv