V
iens no biežākajiem
jautājumiem, ko man
uzdod pacienti (gan
sportisti, gan nesportisti), ir: “Kā
paaugstināt imunitāti? Ko lai tādu
palieto, lai neslimotu?”
Tādā sakarā arī radās šis raksts.
Nepretendēju uz vienīgo patiesību, bet
tālāk aprakstītā sistēma daudziem ir
palīdzējusi sakārtot veselību, celt
imunitāti un mazāk slimot.
Imunitāte – no latīņu valodas vārda
imunnis – brīvs, neaizskarams; neskarts,
tīrs.
Par imunitāti sauc organisma
neuzņēmību pret slimību izraisošiem
mikroorganismiem, noteiktām indēm
un dažādiem svešķermeņiem.
20. gadsimta sākumā vācu zinātnieks
Pauls Ērlihs noskaidroja, ka imunitāti
rada asinīs esošās pretvielas jeb
antivielas. Pirmās pret slimību
izraisītājiem vēršas šūnas, kuras sauc
par makrofāgiem un neitrofīliem, tās
absorbē “ienaidniekus”. Pēc tam
T-limfocīti dod signālu aizsardzībai un
B-limfocīti kaulu smadzenēs izstrādā
pretvielas “ienaidnieka” apkarošanai –
imunoglobulīnus.
Speciālista padoms
Paula Stradiņa klīniskās universitātes
slimnīcas ārste – imunoloģe, nefroloģe
Inese Mihailova saka, ka bieži
imunitātes termins tiek izmantots
spekulatīvi dažādās reklāmās,
piedāvājot it kā imunitātes stiprinošus
līdzekļus, kas patiesībā nemaz nav tik
nepieciešami, jo 80% gadījumu veselība
ir atkarīga no paša cilvēka, nevis no
medicīnas.
Krievijas kara medicīnas akadēmijā
arī māca, ka mūsu veselības problēmas
rodas:
• 50% no dzīvesveida,
• 20% no iedzimtības,
• 20% no ekoloģijas,
• 8% no pašas medicīnas,
• 2% no citiem cēloņiem.
Mans stāsts par to, kā saglabāt un
atgūt veselību, ko stāstu katram savam
pacientam, ir šāds.
Mēs sastāvam no šūnām. Šūnas
barojas no vismazākā asinsvada –
kapilāra. Starp kapilāru un šūnām
atrodas starpšūnu šķidrums jeb pamata
substance Y.
Tajā savukārt atrodas fibrocīti, kas
ražo proteoglikānu saistaudus. Šo
saistaudu uzdevums ir nogādāt šūnā
vajadzīgo un izvadīt
līdz asinsvadiem
nevajadzīgo.
Ja mūsu
organismā nokļūst
pārāk daudz
homotoksīnu
(homo – cilvēks,
toksīni – kaitīgas
vielas), tad šie
proteoglikānu
saistaudi
piesārņojas un
nespēj veikt savu
funkciju.
Šie toksīni rodas
no normālas šunu
Mēs sastāvam no šūnām. Šūnas barojas no vismazākā asinsvada
darbības. Šūnas
– kapilāra.
strādā, tajās notiek
vielmaiņa. Vielmaiņas galaprodukti
mums nav vajadzīgi. Ja reiz organisms ir
paredzējis izstrādāt kaut ko
nevajadzīgu, ir paredzēti arī to izvadceļi
un tie ir – āda (izsvīstot), gļotādas
(iesnas), plaušas (izelpojot), zarnu
trakts, urīnceļi un arī mēnešreižu laikā
organisms spēcīgi attīrās.
Kā jau teicu, ja būtu tikai tie toksīni,
ko izstrādā organisms, tad tas pats arī
tiktu galā. Diemžēl mūsdienās toksīnu ir
vairāk un organisms bieži vien ar tiem
galā netiek. Gandrīz visi cilvēki
mūsdienās ir pakļauti lielam stresam.
Stress organismam ir gan tas, ka nav
laika paēst, gan, ka neaizejam laikā
gulēt, gan katras sacensības un
eksāmens, gan uztraukums par darbu,
slimības, gan nepilnvērtīgs uzturs utt.
Tādos apstākļos šūnas strādā daudz
intensīvāk un nevajadzīgo gala produktu
izstrādājas daudz vairāk. Pats galvenais
piesārņotājs ir mūsdienu ekoloģija.
Gaiss ir piesārņots. Daudz kaitīgu vielu
nokļūst organismā ar pārtiku, jo lauki
tiek indēti pret nezālēm, tiek izmantoti
pesticīdi, lai iznīcinātu kultūraugu
kaitēkļus; lai labāk saglabātos augļi un
dārzeņi ziemai, tos pēc novākšanas
apstrādā ar fungicītiem utt. Visas šīs
vielas organismā pamazām uzkrājas un
piesārņo starpšūnu telpu. Arī pie
pārtikas tiek pielikts klāt daudz kas
organismam nevajadzīgs, pat kaitīgs.
Ļoti populārs jau no pagājušā
gadsimta 70-iem gadiem ir mononātrija
glutamāts (E 621). Tas ir garšas
pastiprinātājs, kas sastopams tādos
produktos kā buljona kubiņi, garšvielu
maisījumi (Vegeta u.c.), gaļas
izstrādājumi, salātu mērces, ātrās
uzkodas (čipsi) u.c. Bils Stetems
grāmatā „Zini, ko tu pērc jeb ķīmikāliju
labirintā” par šo E621 raksta, ka
produkts var izsaukt bronhospazmas,
depresijas, kuņģa-zarnu trakta darbības
traucējumus, alerģiskas reakcijas,
uzvedības traucējumus un vēl citas
negatīvas sekas.
ar slēpēm pa dzīvi
97