No Vankūveras līdz Sočiem
Vinetai Pētersonei vai Kitijai Auziņai, tā
kā savstarpēja konkurence būs sīva, kas,
cerams, nāks tikai par labu kopējā
distanču slēpošanas līmeņa celšanai.
Nevar aizmirst slēpotājus ar “plintēm
uz muguras”, proti, biatlonistus, kuri arī
var iejaukties distanču slēpotāju vidū
cīņā par ceļazīmi uz Olimpiskajām
spēlēm, jo kādreiz pie mums tik
populārais un augstā līmeni esošais
ziemas sporta veids šobrīd ir piedzīvojis
pamatīgu lejupslīdi. Biatlonā Sočos no
Latvijas varēs startēt tikai pa vienam
vīram un vienai dāmai. Tik drūma
situācija vēl nekad nav bijusi. Līdz ar to
biatlonisti, it īpaši tie, kas nekad vēl nav
piedalījušies prestižākajā sporta
notikumā, noteikti pamēģinās tikt uz
Olimpiskajām spēlēm kā distanču
slēpotāji. Taču vairs nav tie laiki, kad
jebkurš no vadošajiem biatlonistiem
labākos slēpotājus varēja uz vienas kājas
apslēpot.
Latvijas slēpotāji pēdējās sezonās
kaut arī nedaudz, tomēr ir progresējuši.
Vienīgi līdz šim sezonas lielākajās un
nozīmīgākajās sacensībās – pasaules
čempionātos – viņi nav spējuši sasniegt
labāko formu un parādīt labāko
sniegumu. Tā tas bija arī Vankūverā.
Tāpēc noteikti ir jāizdara pareizie
secinājumi un jārīkojas tā, lai nepieļautu
iepriekšējās kļūdas. Līdz šim mūsu valsts
pārstāvju augstākās vietas Olimpiskajās
spēlēs distanču slēpošanā ir bijušas
labāko piecdesmitniekā – Inetai Kravalei
48. vieta Lillehammerā 30 km klasiskajā
stilā un Jurim Ģērmanim 49. vieta
Soltleiksitijā 15 km klasiskajā stilā.
Distanču slēpošanā tie ir vērā ņemami
panākumi, un šādu rezultātu atkārtošana
2014.gada februārī būtu labs panākums
priekš mūsu slēpotājiem. Taču Sočos tikt
piecdesmitniekā būs daudz grūtāk nekā
pirms vairākiem gadiem, kad tomēr
konkurence bija mazāka. Piemēram,
Soltleiksitijā nepiedalījās vai startēja ar
vienu pārstāvi tādas šobrīd ļoti spēcīgas
slēpošanas valstis kā Kanāda, Francija,
Šveice. Spēcīgāki un daudzskaitlīgāki ir
palikuši ukraiņi, poļi un dažas toreiz
distanču slēpošanā par “eksotiskajām”
dēvējamas valstis, piemēram, Rumāniju,
Lielbritāniju, Armēniju un Bulgāriju
šobrīd par tādām noteikti vairs
nenosauksi.
Daudzi vēlas tikt uz Sočiem, un katrs,
kam tas izdosies, centīsies darīt visu
iespējamo, tāpēc neatkarīgi no tā, vai
aizbrauks divi vai četri Latvijas pārstāvji,
atbalstīsim mūsējos, lai kā arī viņiem ies
Melnās jūras krastā. Vēl spilgtā atmiņā
ir Vankūveras spēles, kad, atrodoties
Vistleras trases malā, kad garām slēpoja
mūsu sportisti, mazsvarīgs bija viņu ne
tik ātrais solis distancē, jo no
saviļņojuma cauri izskrēja patīkamas
skudriņas un lauzās ārā atbalsta
saucieni, kas, lai arī varbūt vienatnē,
tomēr bija tikpat skaļi kā tie, ko
slēpošanas lielvalstu pārstāvji saņēma
no sava kuplā atbalstītāju pulka.
Juris Ģērmanis pēc finiša Latvijas čempionātā Madonā 2013. gadā. Foto: Dainis Caune
ar slēpēm pa dzīvi
65