Fotostāsts
Kam pieder
Teksts: Matīss Vecvagaris
Foto: Guntars Mankus
Fotogrāfiju komentāri Lāsma Ozoliņa
R
ūdolfs Blaumanis jau pirms 115
gadiem savā novelē „Nāves ēnā”
apspēlēja ne tās jaukākās
ainiņas uz ledus, kurš allaž ir
vilinājis dēkaiņus uz
pārgalvīgām izklaidēm. Latvieša dvēsele
vienmēr bijusi aizskarta par netaisnību, ka
kaimiņiem jūrā ir daudz salu, kamēr mums
nav nevienas.
1918. gadā Latvija pieteica teritoriālās
pretenzijas uz Roņu salu, taču nākamajā gadā
salas iedzīvotāji izvēlējās pievienoties
Igaunijai, kaut arī no 300 iedzīvotājiem tikai
daži nebija zviedri. Mūsdienās neizbrīna
latviešu centieni iekarot Roņu salu
visdažādākajos veidos. Dzirdēti stāsti par
dīvainiem plostiem, jahtām, mazām laiviņām
un pat peldus. Tikmēr mierīgākie izvēlējušies
prāmju satiksmi, lai apskatītu salu bez liekas
adrenalīna devas, kamēr piedzīvojumu
trūkuma pārņemtie izvēlas ziemu un slēpes.
Pirmais zināmais Roņu salas sasniegšanas
gadījums datēts 1994. gada 22. februārī, kad
jaunsaimnieks Dainis Ozols no Naukšēniem
un students Ivars Drulle no RLMK devās ar
slēpēm no Rojas uz Vitrupi, 135km garajā
divdienu dēkā apciemojot arī Roņu salu. Par
viņu piedzīvojumu pat ar dzīvu roni ceļā uz
Roņu salu varat izlasīt Raid.lv lapā
130
ar slēpēm pa dzīvi
http://www.raid.lv/piedzivojums/piedz/uz_
ronu94.htm
Šajā tūkstošgadē kuģu satiksme kļuvusi
intensīvāka un Roņu sala nepieejamāka, jo
ledlaužu uzartais ledus nespēj ātri sasalt pat
pie -15*C temperatūras. Lai arī plānošanā
jāiegulda aizvien lielāks darbs, 21. gadsimta
latvietis nav spējis padoties centienos
sasniegt kāroto salu. Rīgas jūras līcis aizsalst
reizi piecos, septiņos gados un 2011. gada
ziemā bija pateicīgi apstākļi, lai slēpēm dotos
uz ledus. Līcis aizsala par 74% un zināms, ka
kādai avantūristu grupai esot izdevies
sasniegt igauņiem piederošo salu. Arī
iepriekšminētie varoņi mēģināja atkārtot savu
veikumu pēc 17 gadu pārtraukuma, slēpojot
sešu cilvēku grupā no Salacgrīvas. Roņu salas
vietā tika sasniegta Kihnu sala un pasākums
pastiepās līdz četrām dienām plānoto trīs
dienu vietā. Tas nozīmē, ka jārēķinās ar
neparedzētām situācijām uz ledus un
papildus pārtikas un ūdens rezervēm tālu no
jebkuras apdzīvotas vietas.
Žurnāls “Ar slēpēm pa dzīvi” piedāvā
fotostāstu no Latvijas ārstu biedrības ilggadējā
prezidenta Pētera Apiņa sarīkotās
ekspedīcijas, kurā bez iniciatora piedalījās
Jānis Nāgelis, Lāsma Ozoliņa, Raimonds
Lapiņš un Guntars Mankus.